Latvijas melnā tēja.
Pirms liepziedu vākšanas ienāca prātā doma, ka visā šajā lasīšanas un žāvēšanas procesā latvietis tā arī nav iemācījies tikt pie melnas tējas. Veikali ir pilni ar Ķīnas vai Indijas melnajām tējām. Atceros, ka bērnībā dikti garšoja Gruzijas melnā tēja (atminu tādu presētu tējas lapu plāceni, kas atgādināja sakaltušu govs karašu).
Protams, lielie tēju speci jau novīpsnās, ka mūsu zāļu uzlējumi jau nav nekāda tēja un, ja gribās tēju, tad jādodas uz Ķīnu, Šrilanku vai Indiju. Bet šoreiz ne par iekļaušanos klasifikācijā. Šoreiz vēlētos pasapņot par to, kā no visādiem zāļu, ziedu un lapu vākumiem varētu (ja var) iegūt melno tēju (mellenes, čagu vai tušu neieteikt).
Ja pareizi saprotu, tad tēja jau nāk no viena krūma un vai tā būs balta, melna vai zaļa, atkarīgs no ievācamās auga daļas un sagatavošanas procesa.
Bet vietējās ir tikai piparmētru, raudenes, kumelīšu, raspodiņu… Un neviena melna. Bet vai tiešām nevar tā pavairāk apcept liepziedus? Vai apsvilināt piparmētras? Nevar būt, ka neviens nav mēģinājis kaut ko pamainīt gatavošanas procesā un pacept, samiksēt, uzķīlēt (šādu informāciju internetā nemācēju atrast). It kā jau nevajadzētu būt ne sarežģīti, ne bīstami. Vienīgais no kā būtu jābaidās, ir iespēja tikt pie kādas nebūt indes (piemēram, raspodiņu kurāres) vai eksperimentējot nosēdināt aknas (hmm, es taču pārspīlēju, ne?).
Mūsdienās ir taču visādas modernas uzpariktes ar regulējamām temperatūrām, režīmiem un griliem. Vēl var ieslēgt fantāziju un lieta darīta.
Varbūt kādam jau ir tāda +/- ražošanas pieredze vai atgadījies nejaušs gadījums?
Pagaidām (kamēr man komentāros nav atvēruši acis) ir doma paeksperimentēt. Nezinu vai būs kādi atrādāmi rezultāti, bet vismaz būs interesanti.
Cik zinu, tad daži taisa fermentētās tējas no vietējiem augiem. Piemēram, šī- Lauku tēja klasiskā, ko ražo z/s Ozoliņi, ir no fermentētām ābeļu lapām. https://www.borninlatvia.lv/lauku-teja-klasiska-no-z-s-ozolini-50g?___store=lat&nosto=nosto-page-product1
Ļoti garšīga tēja. Tikai tehnoloģija ir saimnieces noslēpums. :) Kad bijām pie viņas aizbraukuši, viņa uzreiz pateica, ka par to neko sīkāk nestāstīs. Bet cik sapratu, tad ābeļu lapas pēc savākšanas tiek kādu laiku kaudzē sabērtas sutinātas maizes krāsnī.
Bet būtu interesanti, ja Tu par saviem eksperimentiem un to rezultātiem – gan pozitīviem, gan negatīviem uzrakstītu blogā.
Vēl aizmirsu piebilst, ka otrs augs, kuru pie mums bieži fermentē ir ugunspuķes. Tā kā ar šīm abām – ābeļu lapām un ugunspuķēm vari droši sākt savus eksperimentus tējniecībā. :)
Un kādā krāsā/garšā tā tēja ir? Ir melna?
Man kā pirmo bija doma cept liepziedus. Pēc tam- kas nu tur nāk rindas kārtībā- avenāju lapas, piparmētras,…
Labi fermentētas ugunspuķes ir melnas. Šī puķe tagad zied masveidā, var pamēģināt iekļaut eksperimentā. Lauku tējas fermentētās ābeļu lapas bija tādas vienkārši brūnas (bet viņu tehnoloģija bija firmas noslēpums). Avenes arī noteikti var sutināt.
Fermentētajām tējām garša ir tāda bagātīgāka un spēcīgāka, nav vairs gluži kā vārīts siens, kā būtu šos augus novārot vienkārši kaltētus. Un var tak kādu paciņu nopirkt un pamēģināt kā garšo. :)
Latvijas melnā tēja ir ugunspuķe. Pareizi pagatavota viņa arī garšo kā melnā tēja. Jālasa, jāapžāve, jāmaļ, jāfermentē, un jākaltē. Man likās, ka biju aprasktījusi blogā kā to es biju pagatavojusi, bet nav tomēr. Bet nets ir pilns ar to kā pareizi to darīt un pagatavot. Tagad tieši kā reiz ugunspuķe pilnā plaukumā. Jālas labas smukas zaļās lapas. ;)