Kopš 24.februāra cūku komiksa jau pagājis krietns laiciņš, pirmās lielās šūmes noplakušas un varu savas pārdomas izlikt bloga rakstienā. Patiesībā, ko teikt, man jau bija tajā pašā 24.februārī, bet dzīve iemācījusi vispirms izskaitīt līdz desmit, tad izteikties.

Tad nu kamēr skaitīju, tikmēr saskaitīju:

1. Redakcionālais aizgalds.

Cūku komiksam sabiedriskajā medijā nebija jāparādās. Vispār! Ja lsm.lv redakcija savulaik bija nolēmusi, ka viņiem (un sabiedrībai) šāda cūku komiksu sērija ir vajadzīga, tad tai pašai redakcijai bija jātur kāds ļoti stingrs rāmis, jo sākumā jau bija skaidri saprotams, ka agri vai vēlu cūkas, kas ne tuvu nav neitrāls tēls, nonāks pretrunā. Nenonāktu 24.februārī, nonāktu kādā no nākamajām reizēm. Varbūt pat ar vēl skaļāku blīkšķi.

Un, lai kā arī vēlāk mēģināja to visu pasniegt- tā nav māksla un tā nav karikatūra.

2. Prezidenta neizmantotā iespēja.

Man patīk mūsu Prezidents. Cienu viņu un cienu viņa vēlmi spēlēt uz publiku. Jā, viņam tā spēlēšana uz publiku arī labi sanāk. Bet šoreiz viņam vajadzēja paklusēt. Viņa nepārprotamais mājiens tika un tiks pieminēts ilgi un daudz- redz, kā prezidents pateica, tā sabiedriskais medijs aizvāca! Un kā gan to nosaukt, ja ne par cenzūru? Tagad ļaužu prātos ir sekmīgi iestādīta doma, ka prezidents drīkst, prezidentam paklausīs, ja vienreiz prezidents uzbrēca, tad uzbrēks (nāksies uzbrēkt) arī nākošreiz. Ka tā ir norma- politiķim kritizēt medijus un likt piekārtot to, kas nepatīk. Ja drīkst prezidents, tad drīkst arī premjers. Ja drīkst premjers, tad drīkst arī deputāts, Jupiters, vērsis un šofera dēls. Šoreiz drīkst komiksu, nākamreiz rakstu, viedokli…. Nav grūti iedomāties, kas sekos tālāk.

Prezidents ar šo savu tvitera ierakstu iešāva kājā gan sev, gan medijam, gan vārda brīvībai.

Otrā kājā viņš sev iešāva, kad atkal tviterī mēģināja nospēlēt uz publiku ar vārdiem- ’’izmantošu iespēju neklusēt’’, tā norādot uz neseno žurnālistes Annas Platpīres aizrādījumu turpat tviterī. Manuprāt, tā bija nicinoša attieksme pret žurnālisti un viņas pārstāvēto mediju. Tas bija prezidenta necienīgi. Pie tam labi zinot, kāda pūlim ir attieksme pret sabiedrisko mediju. Tā viņš netieši deva zaļo gaismu žurnālistu tālākai nicināšanai. Un necienīgi vēl arī tāpēc, ka politiķi gan ilgstoši turējuši plānā maizē un īsā pavadā sabiedrisko mediju ar nepietiekamu budžetu, gan muļļājuši televīzijas un radio apvienošanu.

3. Mākslinieces daļa.

Sabiedrība vienmēr māksliniekus (jebkuras jomas) uztvērusi kā mazliet īpatnējus. Bet tā vairāk vai mazāk pozitīvi īpatnējus. Protams, ir arī daži skaļi bļāvēji, kuri cenšas savu neizglītotību un aprobežotību paust ļoti skaļi un aizvainojoši, bet tas vienmēr ir mazākums. Skaļš, bet mazākums.

Šoreiz gan šis skaļais mazākums sapulcēja ap sevi lielāku baru piekritēju, kuri, no visas sirds un pārējiem iekšējiem orgāniem, lamāja komiksu mākslinieci. Tā arī nesapratu- kāpēc? Māksliniece taču te vispār ir bez vainas! Viņa var un drīkst zīmēt, ko vēlas. Viņa var un drīkst zīmēt, ko jūt. Viņa var un drīkst zīmēt kā grib. Tas ir viņas izteiksmes līdzeklis un mums nav tiesību viņai ko pārmest un vēl mazāk ko uzspiest.

Tas, ka viņas zīmētajam komiksam nebija jāparādās sabiedriskajā medijā, ir citu stāsts un citu atbildība.

4. Citu mediju daļa.

Tā arī nesapratu- kāpēc neviens mūszemes medijs nemetas aizstāvēt sabiedriskā medija kolēģus? Labi, varbūt šoreiz viņi visi juta, ka nav īstais brīdis aizstāvībai. Bet šis komiksa skandāls kaut kā izgaismoja, ka mediju vide Latvijā izskatās pēc tāda – visi par sevi un sevi pār visiem! Proti, ja kādu mūsējo sit, tad mēs pārējie pastāvēsim maliņā un pavērosim. Nu, varbūt kādu rakstu ieliksim savā portālā, bet ar domu, tā- vairāk liesmai, ne liesmas slāpēšanai.

Sajūta, ka katram medijam preses brīvība ir svarīgai tikai tad, kad klapē viņa paša mediju.

5. Sabiedriskā medija daļa.

Šoreiz es gaidīju kādu prātīgāku kopsavilkumu. Jā, bija redaktoru atrakstīšanās, bija Mediju anatomijas raidījums Latvijas Radio, bet tas viss bija pārāk sausi un ar tādu durvju dusmīgu aizciršanu fonā. Un pārāk visi koncentrējās uz mākslinieci un viņas brīvības ierobežošanu un mākslas cenzēšanu.

Manuprāt, stāstam bija jābūt par ko citu. Sabiedrība nesaprata un sabiedrībai bija jāizskaidro. Vai tad mēs (sabiedrība) neesam pelnījuši cieņpilnu un līdzvērtīgu sarunu, kurā izskaidro- kā tas notika, kāpēc tas notika un, kas notiks vēlāk?

6.Atvainošanās un apvainošanās.

Medijs atvainojās un savu kļūdu atzina. It kā ar to vajadzētu pietikt. Bet… kāpēc pie savas atvainošanās, sīkā drukā ir jāieraksta mājieni, ka sabiedrība nesaprata, ka citā laikā tas būtu iederīgi, ka tas tikai aizvaino kādu mītisku viegli ievainojamu sabiedrības grupu? Kāpēc savas kļūdas atzīšana ir tik smagnēja un negribīga? Kāpēc jānoveļ kāds strēķītis uz sabiedrības pusi? Sabiedrība nav prezidents- tai ir tiesības un pienākums neklusēt.

Ja esi vainīgs, tad atvainojies. Ja atzīsti, ka esi kļūdījies- tā arī pasaki. Sabiedrība pieņemtu un piedotu, jo nekļūdās tikai tas, kurš nedara.

Bet tiklīdz tur sākas visādi ‘’jā, bet…’’, tas vairāk izskatās pēc lūpas uzmešanas.

7. Hibrīds, haks un haoss.

Es nezinu kā tiek organizēts darbs sabiedriskajos medijos un kā viņi saskaņo publiskos tekstus, rakstus un tvītus, bet šoreiz bija vērojams mērens haoss. Kamēr rīta cēliens paiet formālos tvīta pārkopējumos kā atbildes un spītīgā turēšanās pie savas pareizības, tikmēr nākamajā mirklī jau raksts dzēsts, tvīti pazūd un parādās atvainošanās. Kas notika!? Ieradās atbildīgie? Sabiedrība pārliecināja? Prezidents pārliecināja?

Var jau būt, ka pie vainas bija tikai sestdiena. Un sestdiena kā jau sestdiena ir brīvdiena. Tā kā nauda ir tik cik ir (lasi- pārāk maz), tad nu taupa un sestdienās strādā dežūrrežīmā ar dežūrsastāvu. Un te nu cūku komikss paceļ jautājumu- vai šāds dežūrrežīms ar dežūrsastāvu spētu nodrošināt medija darbu jau ar pirmajām minūtēm, ja notiek kāds hibrīduzbrukums vai [ierakstām kādu ārkārtas situāciju]? Vai atjaunot mediju darbu hakeru uzbrukuma gadījumā? Vai degoša matrača gadījumā? Sajūta, ka te ar nepieciešams kāds pils ugunsgrēks, kas savulaik ļāva nakts ziņām no ieraksta nonākt dzīvajā.

Ja tas nebija dežūrrežīms, tad man ir vesels bariņš ļoti bažīgu jautājumu…

8. Trešais tēvadēls.

Vienmēr esmu centies un arī turpmāk centīšos aizstāvēt Latvijas sabiedriskos medijus. Viņi ir un paliks galvenie ziņu un informācijas veidotāji Latvijā. Viņus veido kolosāli cilvēki, kurus redzu ekrānos, dzirdu radio un lasu tviterī. Un tāpēc man sāp sirds, ka sabiedrisko mediju jaunākais brālis (lsm.lv) nespēj pieaugt. Joprojām. Ļoti bieži tam ir problēmas ar virsrakstiem. Ļoti bieži ir nesaprotamas darbības ar radio vai televīzijas cilvēku sagatavoto sižetu korektu attēlošanu tekstā. Un, protams, arī šis komikss…

9. Sabiedrības daļa.

Ehhh… mums vēl ir kur augt.

10. Jautājumu važās.

Šis gadījums ar komiksu, starmešu gaismā izcēla ļoti daudz jautājumus. Un līdz šim tā arī neviens no tiem netika pienācīgi atbildēts. SEPLP locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes skaļā pašatstādināšanās šo jautājumu skaitu tikai palielināja.

Neatbildēti jautājumi nevar radīt drošību sabiedrībā. Neatbildēti jautājumi neveicina sabiedrības uzticēšanos. Neatbildēti jautājumi rada augsni ievainojamībai. Ķēdes izturību nosaka tās vājākais posms. Visi neatbildētie jautājumi šobrīd ir šīs ķēdes vājais posms.