Nosaukums: Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām?
Autors: Filips K.Diks.
Izdevējs: Prometejs
Gads: 2023
LPP: 216

Philip K.Dick , Do Androids dream of electric sheep? ., 1968.
Tulkojums latviešu valodā- Uldis Šēns

Par grāmatu–
Nākotnes pasaulē radioaktīvi putekļi ir ietekmējuši visu dzīvo uz planētas- daļa cilvēku aizlidojuši uz Marsu un daļa palikušo uz Zemes ir ar attīstības traucējumiem, dzīvnieki teju izmiruši un ļaužu alkas pēc dzīvas radības kompensē lielās korporācijas, kas aktīvi ražo elektriskus mājdzīvniekus par kuriem ir jārūpējas tikpat rūpīgi kā par īstiem. Protams, ir atrodami vēl arī īsti dzīvnieki, bet to cenas ir milzīgas.

Atlīdzību medniekam Rikam Dekardam pieder elektriska aita un viņš sapņo tikt pie īsta mājdzīvnieka. Viņam paveras laime pārņemt ievainotā kolēģa darbu- jāatrod un jāneitralizē vairāki no Marsa kolonijas izbēguši androīdi. Uzdevums nav viegls, jo androīdi nav atšķirami no cilvēkiem. Tikai ar testa palīdzību tos ir iespējams identificēt. Rikam šī ir iespēja tikt pie lielas prēmijas un beidzot realizēt savu sapni.

Neatceros vai esmu noskatījies filmu ”Pa asmeni skrejošais (Blade Runner)”- var jau būt, ka kādā videozālē noskatījos, bet atmiņā gan nekas nav palicis. Jauno filmu (Blade Runner 2049) gan neesmu noskatījies. Jūtu, ka arī neskatīšos (kārtējo reizi pārliecinos, ka man pilnībā pietiek ar grāmatu).

Grāmatas sākums labi izceļ nākotnes drūmo dzīvi- noguruši, bezemociju cilvēki, kuru vienīgā jēga ir ieslēgt sev garastāvokli un atrast kādu dzīvu radību par kuru rūpēties. Tikpat bezemocionāli tiek pieņemts fakts, ka jālikvidē daži uz Zemes atbēgušie androīdi. Tas nekas, ka viņi ir teju cilvēki- tāpat domā, tāpat izskatās, tāpat arī sapņo. Kā nekā viņi ir mašīnas. Un ja mašīna negrib vairs strādāt- to utilizē. Tieši ar to nodarbojas Riks. Darbs ir nogurdinošs un bīstams, jo androīdi grib dzīvot un tie cīnās par savu nākotni.

Pamazām grāmata atklāj, ka viss nav tik vienkārši- androīdiem ir emocijas, sapņi un plāni. Viņi nevēlas būt vergi, bet dzīvot sev atvēlēto laiku tāpat kā cilvēki. Un cilvēku vēlme viņus iznīcināt vairāk sāk izskatīties pēc konkurentu novākšanas, jo bail, ka dziedās labāk, izskatīsies labāk un varbūt vēl sanāks iemīlēties…

Lasīju ar azartu un ļoti izbaudīju stāstu. Tik pāris vietās jutu, ka man it kā pazūd dažas rindkopas- prasījās vienmērīgāka notikumu gaita, ne uzreiz straujš lēciens sāņus. Var jau būt, kas tas bija kā mēģinājums straujāk risināt notikumus.

Darbs ne tikai ļauj izbaudīt labu fantastiku, tas liek arī padomāt par to ceļu, kuru ejam un kurp varam nonākt. Var sanākt, ka uz priekšu iet vairs negribas, bet atpakaļceļa vairs nav.

Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.