Joprojām nerimst diskusijas par krievu valodas [ne]būšanu Latvijas sabiedriskajos medijos. Un joprojām daļa ļaužu aktīvi lamā sabiedrisko mediju žurnālistus un redaktorus par viņu nostāju. Proti, saglabāt krievu valodā raidošos kanālus sabiedriskajos medijos. Lamā tā, it kā tā būtu sabiedrisko mediju vaina, ka mēs šobrīd dzīvojam sabiedrībā, kur saziņu telpā valda dalāmais un dalītājs.

Šoreiz ne par to, vai tas ir pareizi vai nepareizi. Es, kā parasti, esmu žurnālistu pusē. Ja viņi saka, ka šobrīd vajag turpināt raidīt krievu valodā, tad- lūdzu, raidām. Protams, gribētos dzirdēt no žurnālistu puses- kā, cik ilgi, ko vēlas sasniegt? Un- kas būs pēc tam?

Tas jautājums, kas man krīt acīs ir nevis krievu valoda, bet tieši sabiedrisko mediju kārtējā drupināšana. Krievu valoda ir lielākajā daļā no aizvadītā gada apmeklētākajām interneta vietnēm– delfi.lv, apollo.lv, tvnet.lv, jauns.lv, inbox.lv, 1188.lv, tv3.lv. Viņi visi strādā arī ar rus prievārdu. Vēl grani.lv un kontekst.lv ir attiecīgi- la.lv un nra.lv krievu valodas versijas. Vēl ir paprāvs strēķītis ar radiostacijām krievu valodā. Bet pārmetumi birst tikai pār sabiedriskajiem medijiem.

Un tas arī ir tas jautājums- kāpēc tikai sabiedriskie mediji nedrīkst raidīt krievu valodā? Jo sabiedrība par to nevēlas maksāt? (un kāpēc maksāt vēlas privātais?) Jo valstī ir tikai viena valoda? (un kāpēc drīkst privātais?) Jo sabiedriskajiem pieaug reitingi un apmeklējumi? (privātajiem tas griež ārā pogas?) Nav jēga, jo tāpat nespēj uzrunāt? (nez vai privātie uzturētu rus versijas, ja nebūtu jēga)

Par pēdējo- jā, mums ir deputāts, kurš tviterī un pilī ļoti aktīvi citē ciparus, ko ģenerē Krievijas masu mediji par to, kurš un cik Latvijā un Igaunijā ir balsojis par Putinu. Un viņš tos lepni citē un acīmredzot arī tiem tic. Un tos izmanto kā argumentu, lai paziņotu, ka sabiedriskie mediji nespēj aizsniegt krieviski runājošo sabiedrības daļu. Ne Igaunijā, ne Latvijā. Arguments, kas balstīts ticībā Krievijas masu medijiem…
Cipari, kuriem mēs varētu ticēt, saka, ka aizsniedz gan. Cik daudz, cik ātri, cik ilgstoši- tas ir cits stāsts. Šoreiz vairāk par to, kas atļauts vērsim un Jupiteram.

Pirmajā acu uzmetienā liekas, ka NEPLP priekšsēdētājām Āboliņam ir taisnība– Latvijā krievu valodai jau tā ir pārāk liela auditorija un tā ir pašpietiekama, lai vēl būtu nepieciešams uzturēt sabiedrisko mediju krievu versiju.
Bet (Godmaņa balsī) …. bet tas tik tā liekas. Šoreiz jāskatās uz kvalitāti, ne kvantitāti. Saturu.

Vai radio ”SWH plus” būs tikpat informatīvs kā ”Latvijas radio 4”? Vai kontekst.lv un grani.lv spēj dot ko vairāk par sēnalām? Jautājums- kurš no šiem avotiem spēj [ne tikai] svarīgā brīdī ražot saturu un informēt to sabiedrības daļu, kas lasa, skatās un klausās saturu krievu valodā? Ar saturu domāju patiešām svarīgu informāciju, kas kādā brīdī var kļūt vitāli nozīmīga. Un ne tikai krievu valodā runājošiem.

Atdosim visu privātajiem? Labi, darām tā! Ir mums labi un uzticami privātie mediji. Tik nevajag aizmirst, ka privātajam, lai arī cik augsti ir viņa standarti un izpratne, ir jāpelna, jāatskaitās savam īpašniekam un reklāmdevējam. Un, kas notiks tajā brīdī, kad kāds privātais portāls mainīs īpašnieku un ”sabojāsies”? Vai sāks vairāk domāt kā pelnīt, bet mazāk domāt par kvalitāti? Mums te klikšķu vācēju portāli netrūkst. Tāpat arī netrūkst sliktu piemēru, kas notiek ar vienu vai otru interneta vietni, kas dažos gados kļuvusi informatīvi nelietojama. Varbūt arī tas ir mērķis- krievu valodu atstāt tikai privātajiem portāliem un tad tos pārņemt, lai trenētu piekto kolonnu?

Pat ja esmu savos jautājumos pamatīgi sabiezinājis krāsas, mēs nevaram uz šīs brūces uzlikt vien privāto mediju plāksteri. Sabiedrisko mediju loma tomēr atšķiras- tie dara to, ko nevar vai negrib darīt komercmediji. Ar visas problēmas nogrūšanu uz komerciālajiem medijiem, mēs jau pārskatāmā nākotnē veidosim nepārskatāmu informatīvo telpu vienai lielai sabiedrības daļai.

Vai mēs esam gatavi šādi riskēt ar lielu daļu mūsu valsts iedzīvotāju, kuriem būs jāmeklē apkārtceļi, lai nonāktu pie kvalitatīvas informācijas par mūsu valstī notiekošo? Ne informāciju par estrādes zvaigznēm, dārzkopības padomiem vai apmaksātu ”krievu” partiju politisko reklāmu, bet tiešām svarīgu un valstij nozīmīgu jautājumu skaidrojumiem, uzticamām ziņām un to, ka mūsu valstī viss nebūt nav slikti. Pētījumi rāda, ka lielākam dezinformācijas riskam ir pakļauti tie, kuri neizmanto profesionālus medijus.

Diemžēl, bet ar latviešu valodas stundām mēs- visa sabiedrība, esam pamatīgi iekavējuši. Nav pareizi šobrīd pie tā vainot tikai sabiedriskos medijus. Žurnālistiem nav jāmāca latviešu valoda vai jāmāca mīlēt Raini. Žurnālistiem ir jāļauj nodot informāciju– skaidri, saprotami un nepārprotami. Varbūt šoreiz ir tas brīdis, kad sabiedrībai būtu jāuzticas žurnālistiem?