Jau gandrīz gads pagājis no iepriekšējā Latvijas melnās tējas gatavošanas eksperimenta un nu laiks būtu atsākt. Taisnības labad gan jāsaka, ka bija vēl daži cepumi, bet tā kā tie neizdevās, tad nolēmu paklusēt.
Šoreiz uz līnijas ir ābeļu lapas. It kā jau visi avoti saka, ka ābeļu lapas jāvāc rudenī, bet tā kā vējaina negadījuma dēļ, man ābelei viens zars nolūza, tad nolēmu šī zara lapas izmantot tējošanai.
Sadalīju porciju divās daļās- vienu samalu un noliku fermentēties zem sloga, bet otru ieliku māla podā un sutinu krāsnī.

Nezinu kas un vai sanāks, bet process interesants un man nagi niez turpināt. Izskatās, ka pēc upeņu nolasīšanas vajadzēs arī nedaudz paplūkāt upeņu krūmus. Protams, ja vien nesakritīs ar ugunspuķu vākšanu.