Latvijas melnā tēja. #1- Ugunspuķe.

Kādu brīdi atpakaļ blogā ierunājos, ka vēlos no vietējām zālītēm un lapiņām tikt pie melnās tējas. Komentāros ieteica sākt ar ugunspuķi. Sāku ar.

Rezultātā- dzeru gardu melno tēju un domāju par nākamo augu ar kuru tumši iekrāsot karsto ūdeni krūzītē.

Tālāk neliels tehnoloģiskais process no manas puses. Ar bildītēm.

Sākam ar pašām drogām- šaurlapu ugunspuķes (Chamerion angustifolium) drogas var ievākt visā tās ziedēšanas laikā, kas ilgst aptuveni mēnesi. Sākums ziedēšanai it kā tiek minēts uz līgo vakaru. Vācamā daļa ir lapas un ziedi. Aug viņas bieži un palielos puduros. Tik atceramies, ka jālasa tālāk no autoceļiem.

Atradu internetā dažus padomus, bet tā kā katrā otrajā resursā ir pamatīgas pretrunas, tad izvilku vidējo aritmētisko un pieslēdzu saprāta balsi. Ja kāds vēlas, var iemest aci youtube un aplūkot kā slāvi gatavo šo tēju (meklēt var ar Иван чай vai Копорский чай).Bet uzreiz brīdinu- arī tur variantu ir daudz un daži ir diezgan… hmmm… aizdomīgi (vākt pārziedējuša auga lapas, manuprāt, ir nepareizi).

Es vācu tikai tās lapas, kas ir zaļas, neapkaltušas un atrodas uz stumbra vidusdaļas- apmēram pusmetru no zemes un divdesmit centimetrus no apakšējiem ziediem.

Savāktās lapas vienu diennakti ēnainā vietā apkaltē (bet ne izkaltē). Nākamajā dienā visu laižam caur gaļmašīnu- ņem pa mazai saujai un tik maļ, tik maļ, tik maļ… Man bija paprāvs klēpis ar nogrieztiem lakstiem un sanāca neliela lieluma maišelis ar lapām. Tās visas samalt prasīja kādu pusotru stundu. Un piepūli. Nezinu kā uzvedās elektriskās maļierīces, bet ar roku gāja diezgan raiti (ja piepūsti vaigi).

Samaltā masa izskatās pēc mazām, zaļām granulām. Tās tad liekam kādā nerūsējoša metāla vai emaljētā traukā un noslogo ar slogu. Tādu var atstāt uz diennakti istabas temperatūrā. Tālāk zem vāka norisināsies fermentācija.

Zinu, ka citi šo punktu paņem nopietnāk- uz divām diennaktīm un saulē vai pirtī. Droši vien, ka tā arī var. Man pietika ar vienu diennakti.

Nākamajā dienā vāku nost ( zemvāka saturam jāsmaržo pēc siena, zāles un ziediem, ne pēc pelējuma (tad var visu tējas vākumu mest ārā)) un sasutušo zaļo masu liekam krāsnī vai plītī. Kas nu kuram ir pieejams. Es visu liku divās plātiņās (lai plānāka kārta un ātrāka izžūšana) un gāzes plītī iekšā. Temperatūra maza (varētu būt kādi 40-50 grādi) un durtiņas puspievērtas (lai tēja elpo un mitrums pa plīts muti nevandās, bet izgaro ārā). Pagāja kāda pusotra stunda ar biežām apmaisīšanām un tēja it kā gatava.

Man gan nācās vēlreiz iešaut plātiņas plītī, jo pie pārbaudes (starp pirkstiem saspiedu melnās tējas granuliņas un spiedās ārā mitrums). Tad ļāvu visu nakti atdzist (gatavošana notikās vakarā) un no rīta liku cieši noslēdzamos tējas traukos.

Te atkal ir lasīti un redzēti varianti- citi temperatūru plītī liek tuvu pie simts grādiem. Manuprāt zāļu tējām tas ir lieki. Un pastāv liela iespēja piesvilināt visu vākumu. Ja pusotrā stundā pie mazas temperatūras var izcept labu melno tēju, tad nav ko ar lielākiem grādiem svilināt ārā no vākuma visu to labo, kas augā ir.

Un viņā esot labumu labums. Es gan īpaši neticu tām zālīšu superspējām un man vajadzētu atrast kādu akadēmiskāk ticamāku viedokli, lai varētu tās labās īpašības uzskaitīt te pie sava raksta. Pārkopēt n-tajās lapās redzēto ”nu tik būs!” man īsti negribētos. Kā pašam likās (pēc vairākām krūzītēm) kaut kāds mundrinošs efekts ir- vismaz mierīgi var pēc mazgulētām naktīm sakoncentrēties kādiem nebūt darāmajiem. Bet varbūt tā vienkārši bija sagadīšanās. Skatīsimies pēc laika.

No savas puses varu teikt, ka garša ir laba, varbūt nedaudz sīva, bet to es norakstītu uz to, ka man katru reizi sanāk tā pavairāk piešaut uz vienu krūzīti. Pietikt vajadzētu ar vienu tējkaroti. Un, manuprāt, droši var biezumus apliet arī otru reizi.

Ir ieteikumi pie lapu vākšanas, savākt arī ugunspuķu ziedus un tos atsevišķi no lapām arī pārvērst tējā (process kā parastām zāļu tējas- ēna un līdz sausumam). Pie tējas gatavošanas var pievienot arī kaltētus ziediņus. Garša būšot vēl labāka un patīkamāka. Šo gan es vēl neizmēģināju, bet mēģināšu nākamajā raundā sagatavot. Un uzglabāt šādus kaltētus ugunspuķu ziediņus var gan kopā ar fermentēto tēju, gan pašus par sevi atsevišķi.

No mana vākuma sanāca viena litrīga burka ar tēju. Jau tagad varu teikt, ka nepietiks līdz jaunajai ražai :)

Lai jūs nebaida lielais daudzums ar gatavošanas variantiem un ”pareizajām” receptēm- te var droši paeksperimentēt paši vai vadīties pēc kādas gatavas receptes. Katrs rezultāts būs interesants un gan jau ar dažām reizēm tiksiet pie tā rezultāta, kas jūs apmierinās vislabāk.