Viens karš, divi gadi.
Rīt, 24.februārī, apritēs divi gadi kopš pilna mēroga Krievijas uzbrukuma Ukrainai. Divi gadi…. Kad pirms gada rakstīju par vilšanos Krievijas iedzīvotājos, tad likās, ka gads, tas ir ļoti ilgs posms. Pārāk ilgs karam. Bet nu jau otrs pagājis un neizskatās, ka tas būs pēdējais.
Skolas laikā, kad mācījos par Pirmo pasaules karu, Otro pasaules karu un Lielo Tēvijas karu, tad tas likās ārprātīgi- karot četrus, piecus vai sešus gadus. Protams, vēsturē mācīja arī par viduslaikiem un desmitiem gadu ilgiem kariem. Bija pat Simtgadu karš, kas ilga 116 gadus. Bet tie bija viduslaiki- mans skolnieka prāts to norakstīja uz tā laika gara tumsību, politiskās dzīves haosu un cilvēka vēl nenoslāpētiem asinskāriem ieradumiem. Likās, ka 20.gadsimtā cilvēki jau kļuvuši gudrāki un mamutu gaļu jau sen kā sagremojuši. Bet izrādās, ka nē- ļaudis vēl joprojām ir naida un asinskāres pilni. Un tā četrus, piecus vai sešus garus gadus viņi ņēma un šāva, spridzināja un indēja viens otru nost.
Man tad likās, ka pāris mēnešus karot jau būtu traki un baisi. Pie tam es tad vēl biju puišelis, kuram patika spēlēt kariņus, lasīt grāmatas par visādiem kara varoņiem un skatīties filmas par nenotveramiem atriebējiem. Bet tieši tas kara ilgums, kas rakstāms ne mēnešos, bet gados, man likās visšausminošākais. Likās tik ļoti nesaprotami, kā cilvēki varēja būt tik nežēlīgi, kā viņiem tik ilgam laikam pietika spēka karot. Ka viņiem gribējās tik ilgi karot, ka viņi tik ilgi klausīja pavēlēm. Ka parastie ļaudis bija gatavi klausīt Hitleram un viņa dēļ iet nāvē paši vai sūtīt turp citus. Tūkstošiem, miljoniem mirt un galēt citus.
Tagad, tepat, pāri robežai ir vērojams baiss realitātes šovs, kas skaidri parāda, ka īsā laikā no daudzskaitlīgas cilvēku kopas var izveidot viegli manipulējamu masu. Un nav svarīga ne izglītība, ne dzīves pieredze vai ienākumu līmenis. Te tu redzi, kā bija iespējams Staļina kults, ticība Hitleram un koncentrācijas nometnes. Te redzi, kā bija iespējams, ka vieni toreiz tikai noskatījās, kad uzbruka citiem. Te redzi, kāpēc karš varēja ilgt gadus. Garus, asiņainus gadus.
Un te nu es esmu. Sēžu ne gluži pirmajā rindā, bet netālu no orķestra bedres gan. Un redzu, ka nu jau 21.gadsimts, bet cilvēks nemaz nemainās. Viņš pat nekad nav mainījies. Mainās tikai viņa ieroči un smadzeņu skalojamie līdzekļi. Viss pārējais ir tās pašas zvērādas un tie paši tikumi, kas bija mamutu medību laikos.
Mēs uzveicam slimības, veicam zinātniskus atklājumus, būvējam mazus robotus un lielas ēkas, lidojam uz Mēnesi un lūkojamies dziļāk un tālāk Visumā. Bet, joprojām gribam savu ļaunumu un stulbumu attaisnot ar to, ka velns piedalījās cilvēka radīšanā; ka dabā viss ir līdzsvarā, tai skaitā labais un ļaunais; ka karš regulē cilvēku skaitu uz zemeslodes; ka grūtos laikos rodas spēcīgi vīri… Jā, bija ilūzijas par cilvēku, ka viņš mainās un kļūst prātīgāks. Ka mācās no vēstures kļūdām un izvairās no tiem pašiem grābekļiem. Ka izglītojas un kritiski domā. Ilūzijas… Bija. Tagad skaitu kara gadus un mēģinu atmosties no šī ilūziju sapņa.
Reizes četras vismaz pārlasīju tavu šo ierakstu. Zināju un zinu, ka ir ko tev pateikt kara sakarībā. Tik domas uz riņķi spietoja, lai izkristalizētos tajā, ko tev tagad teikšu.
Es piederu tai paaudzei, kurai “auru laiki”, pirmo bērnu dzimšana attiecināma uz padomju laikiem. Es tajos pusi mūža nodzīvojusi esmu. Un piederu paaudzei, kurai uzkrita 10 gadus ilgais, tikai Maskavas kremlēniem vajadzīgais Afganistānas karš, kurš beidzās nevis ar Afganistānas pakļaušanu, bet gan ar tūkstošiem kravu 200, sakropļotiem fiziski un morāli puišiem no toreiz plašajam PSRS ārēm.
Man, vismaz Krievijas virzienā, nav bijušas un joprojām nav nekādu ilūziju. Pērtiķis ar kalašņiku (šajā gadījumā ar sarkano pogu), no kura var sagaidīt jebko neadekvātu.
Cik nu no mana kakta, pasaulei veselais saprāts, kaut lēniem soļiem, atgriezīsies tikai tad, kad tas austrumzemes monstrs beigs pastāvēt jebkādā veidā – fiziski, morāli, juridiski, faktiski… Varbūt esmu šerpa, bet ir ko pretī likt manam šerpumam? Tik jautājums.