Oriģinālnosaukums: Speed.
Valsts: ASV
Žanrs: Spriedzes
Režisors: Jan de Bont
Lomās: Keanu Reeves, Dennis Hopper, Sandra Bullock, Joe Morton, Jeff Daniels, Alan Ruck
Gads: 1994

Par filmu–
Džeks Trevens ar savu pārinieku saņem izsaukumu uz kādu Losandželosas debesskrāpi par telpā ievietotu spridzekli. Rīkojoties ātri un bezbailīgi, Džeks izjauc terorista plānus, tāpēc seko atmaksa- tiek mīnēts pasažieru autobuss, kuram, pie ātruma 50 jūdzes stundā, ieslēdzas bumbas mehānisms. Džekam ir jābrīdina gan šoferis, gan pasažieri un pie reizes jāizdara viss, lai nesamazinātos autobusa ātrums, jo autobuss uzsprāgs, ja spidometrs nokritīs zem 50.

Lai arī laiciņš pagājis, neesmu aizmirsis savu sentimentālo plānu- noskatīties vecās, labās filmas.

Un filma ”Ātrums” noteikti ir gan veca, gan laba. Kā nekā šogad tai apritēs trīsdesmit gadi un tā ienesa slavas saulītē gan Kianu Rīvzu, gan Sandru Buloku. Un protams arī režisoru Janu de Bontu. Taisnības labad gan jāsaka, ka pirmais jau tur bija- panākumi pēc filmas Lūzuma punkts viņam ļāva izkonkurēt pārējos kandidātus un tikt pie nākamās policista lomas. Un šo lomu viņš veica spīdoši. Lai arī filmēšanās nebija viegla gan emocionāli (filmēšanas laikā no narkotiku pārdozēšanas gāja bojā Žoakina Fīniksa brālis un tuvs Kianu Rīvza draugs Rivers Fēnikss), gan fiziski (daudz bīstamu triku), Rīvzs pats izpildīja bīstamo lēcienu no automašīnas uz autobusu.

”Ātrums” ir kārtīgs deviņdesmito gadu produkts, kas uzreiz ieslēdz robā un skatītājiem nemaz neļauj ievilkt elpu ar monologiem un dialogiem- uzreiz ir cēlonis, seka un katastrofa tepat aiz stūra. Un visas filmas garumā iemesls atslābumam nav. Ja nu vienīgi, lai izspertu kādu joku vai parādītu galvenā varoņa spēju mierīgi aizsmēķēt, kad lodes spindz gar ausīm. Labi, te nebija smēķēšanas. Galu galā, šeit nebija Nakatomi mājīgās telpas un Džons Makleins ar savu mierīgo aizpīpēšanu– te bija ātri jābrauc un cigareti pretvējš nopūstu tāpat.

Ja ātri jābrauc pa vientuļu lielceļu, tas ir viens. Pavisam kas cits, ja autobusam jānotur ātrums 80 kilometri stundā lielpilsētā ar visnotaļ blīvu satiksmi. Kur var priekšā izskriet bērni, tante ar bērnu ratiņiem vai arī tilta remonts nav pabeigts un var nākties lēkt. Ar visu autobusu. Uhhh!

Jā, adrenalīns noturas līmenī visu filmas laiku un pat pēc [nosacītā] atrisinājuma nav iemesls atslābt. Jo tādās filmās slikto nemēdz ieslēgt rokudzelžos un gaidīt tiesu. Ir jānones teju vai puse pilsētas, bet vainīgajam ir jāsaņem sods.

Protams, arī te netrūkst viena otra naiva elpa no tiem laikiem, bet vai tad kāds atceras kā bija pieņemts tad? Nav taču svarīgi! Te ir būtiski gūt emocionālu baudījumu, kuru nekautrējoties var sajaukt ar krietnu devu sentimenta. Pilnīgi noteikti šī ir tā filma, kuru nav kauns skatīties pēc trīsdesmit gadiem. Un nebūs kauns vēl pēc trīsdesmit.
Jauni, skaisti aktieri. Uz priekšu dzenoši notikumi. Slikts sliktais. Labi policisti. Beigās uzvar labais un romantika. Divi Oskari. Un vēl Billija Aidola dziesma (skat. zemāk).