tāpatās
Miega konsolidācija.
Virsrakstu vēl varētu papildināt ar preambulu- kā pagarināt nomoda stundas uz miega rēķina. Vai kaut kā tamlīdzīgi.
Gudri cilvēki saka, ka miegā mēs pavadām trešdaļu savas dzīves. Un vēl gudrie cilvēki saka, ka nebūtu prātīgi šo laiku samazināt. Es te domāju- samazināt miega stundas. Proti, ja jāguļ tās astoņas stundas, tad arī ir jāizguļ tās astoņas stundas.
Continue Reading
Kā baurs par Latvijas kultūras kanonu sprieda.
Sākšu ar mazu citātu no kultūraskanons.lv:
Latvijas kultūras kanons līdzīgi kā citās Eiropas valstīs izveidots kā izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā.
Lai kā man negribētos apšaubīt viena vai otra speciālista vienu vai otru argumentu par labu vienam vai otram kultūras kanona sarakstā iekļautajam, tomēr… tomēr gribētu izteikt savu necilo viedokli.
Continue Reading
Sērkociņi un bērnības atmiņas.
No bērnības atmiņā aizķēries viens fakts- bija aizliegts tirgot sērkociņus bērniem. Līdz kaut kādam noteiktam vecumam. Neatceros cik tas bija lokāli vai valstiski un vai vispār tas tika ieviests dzīvē (reāli darbojās), bet kaut kas tāds pa atmiņu dzīlēm klīst.
Mēģināju atrast šodienas sadzīvē- vai bērniem ir aizliegts veikalā pārdot sērkociņus?
Continue Reading
Godīgs lata pavadītājs.
Negribētu teikt, ka visa tā Vislatvijas akcija par godīgu eiro ieviešu, tagad būtu lieka. Varbūt nē, bet visa tā histēriskā ņemšanās mazliet mulsina. Jo, tā kritiski paskatoties no malas- nevienam pircējam vulgaris, tās eiro cenas šobrīd neinteresē. Ja nu vien tik, lai atrastu kādu kuriozu pārrēķināšanā. I viss! Nav svarīgi vai pārdevējs ir norādījis cenu biezpienam eiro valūtā pareizi vai mazāk pareizi. Tas šobrīd nav būtiski. Būtiskāk ir cena latos. Tāpat ar cenu pienam, maizei, zābakiem un autodetaļām. Ja cena ir pircēju uzrunājoša latos, tad viņš pirks. Un nav svarīgi pēc kāda kursa (1,4; 1,42; 1,5; utt) pārdevējs cenu ir norādījis eiro. Šobrīd pircējam vulgaris tā nav saistoša.
Continue Reading
Ražots lielveikalā.
Agrāk, kad zāle bij’ zaļāka un lielveikali tirgoja dažādus produktus, varēja izvēlēties un pieradināt sevi pie tā labākā un organismam patīkamākā produkta. Zināji, tā ražotāja to preci. Zināji, ka tā ražotāja piens ir ļoti labs un gards. Zināji, ka brokastu pārslas no šī ražotāja ir ēdamas. Zināji un izvēlējies.
Tad nāca kādam doma, ka vajag nedaudz iebakstīt puļķīti klientam spieķos. Nav tā, ka gluži jākrīt viņam uzreiz uz muti, bet sanāk mazliet aplauzties.
Continue Reading
Bebru karš #3
Pēdējais brauciens uz laukiem parādīja, ka pareizi vien bija atstājot pie iepriekšējā bebru raksta ciparus, jo tas meža lops ir atgriezies.
Continue Reading
Cojs pazudis!
Šodien, braucot garām Coja piemineklim, ievēroju, ka…. tas tur vairs nav.
Apstājos, lai paskatītos, kas tad noticis ar Viktora Coja krūšutēlu un ieraudzīju uzrakstu, ka notiek restaurācija. Nolikts pamata bloks, miskastes maisi un uz informācijas dēļa pielikts informatīvs piekariņš, ka notiek pieminekļa restaurācija un mājaslapa ar turklāt.
Continue Reading
Stāvot pie direktores kabineta…
Šodien sabiju savā vecajā skolā. Šoreiz jau kā vecāks stāvēju pie direktores kabineta durvīm un gaidīju direktori. Tikmēr, turpat blakus, bija ar projektora palīdzību palaista kāda nebūt skolas vēstures fotogrāfiju slaidrāde. Cita starpā bija daudz bildes no vecajiem izlaidumiem. Nezinu, kas tur bija par gadskaitļiem, bet varētu būt 70.-80. un agrie 90.gadi.
Un, lai arī cik tās bildes miglainas vai pusmiglainas, tomēr pamanāma viena laba tradīcija, kas mūsdienās, diemžēl, ir zudusi- visi zēni uzvalkos un šlipsēs. Visas meitenes baltās blūzēs un baltos/melnos svārkos. Klasiski zolīdi.
Laikam izklausos pēc veca opja, bet, skatoties uz to, kas tagad ir skolu (un bieži arī augstskolu) beidzēju mugurās, gribas teikt- šo tradīciju derētu atgriezt atpakaļ.
Bērnības šausmu multene.
Jau kopš seniem laikiem stabilu līderpozīciju šausmu multenes statusā ir ieņēmusi ”Ezītis miglā”- ja bija kāds joks par multenēm, tad parasti nekautrējās pieminēt šo faktu. Un visiem tas likās pieņemami. Vai nu tāpēc, ka joks likās gaumīgs, vai arī tāpēc, ka citu šausmu multeni no bērnības neatcerējās.
Man kopš bērna kājas stabilu pirmo vietu šausmu multenes statusā ieņēma (laikam arī joprojām ieņem) multfilma ”Sudraba nadziņš” (oriģināli – Серебряное копытце).
It kā jau jauka multene par bārenīti un viņas kaķi, kuru audzina mednieks, bet… tā visa noskaņa bija biedējoša. Pat nezinu vai var uzskaitīt visus šausminošos faktus:
Viens pats bērns meža vidū; Kaķis, kurš brīžam šur un brīžam jau citur; bārenītes milzīgās acis un uguns atspīdums sejā; Asinsstindzinošā mūzika; Un visbeidzot- brieža ģīmis logā…
Beigas jau, protams, laimīgas- ar salūtu un neona gaismām, bet visa tā kopējā noskaņa tomēr bērnībā asinis dzesēja.
Un kāda ir tava bērnības šausmu multene- paliec pie Ezīša miglā vai tomēr ir savs variants?
Komentāri