Category: tāpatās

Bērnības TV sentiments.

Katram bērnībā vai jaunībā bija zāle zaļāka, debesis zilākas un Laimas šokolāde garšīgāka. Katram palicis savs sentimenta daudzums, kas ik pa laikam uzpeld.
Man, gandrīz nejauši, uzpeldēja saistībā ar televīziju bērnībā.

Nekādu paliekošo traumu tā man nav izdarījusi, bet savu noteiktu atmiņas stūrīti tā ir aizņēmusi uz palikšanu. Nu vismaz līdz vecuma marasmam.
Tā kā mana bērnība pagāja saulainajā PSRS, kad bija viens, centrālais kanāls (no Maskavas), kur skatāmais bija krietni vairāk (ja var tā teikt, jo ar to skatīšanos nekas dižs nebija- raidījumu bērniem bija maz) nekā no vietējā Zaķusalas būvējuma, tad, loģiski, arī bērnības sentiments pamatā ir kirilicā. Ko lai dara, tāda bija bērnība.

Laikam svarīgākais bērnības raidījums bija ”Ar labu nakti mazuļi” (Спокойной ночи малыши), kur vesels zvēru bariņš (sivēns Hrjuša, suns Fiļa, zaķis Stepaška un vēl kāds), kuri izspēlēja savu raidījuma daļu, lai pēcāk parādītu bērniem kādu jauku multeni.
Neatceros secību, bet kaut kad tika mainīti priekš un pakaļklipi šim raidījumam.

Turpināt lasīt rakstu-Bērnības TV sentiments.

Skola, skolēns un resnie, jeb liekam mierā cīsiņus.

Patiesībā šis raksts manā galvā tapa jau pirms pusotra gada, kad palaidu savu atvasi pirmajā klasē. Mana vecā skola bija tik pazīstama, bet tajā pat laikā ar savu pārmaiņu skārumu. Vesela virkne to pašu skolotāju, to pašu ēdnīcas aromu (ok- līdzīgu), nošķiebtāku gaiteņu un paņurcītāku sporta zāli.
Bet tās ir atmiņas, kuras pagaisa savas atvases parādīšanas gaidās, kad divpadsmitie ievedīs pirmziemniekus.
Tik tagad neatceros vai skanēja Eolikas ”Zemeņu lauks”. Manā laikā tas tika drillēts katrā Zinību dienā.

Lai vai kā- vecāki savas atvases atstāja skolotājas un divpadsmito gādībā un paši naski devās ieņemt vietas sporta zālē, lai varētu no malas palūkot, kā mazie sāk savas skolas gaitas ar pirmo zvanu.
Un te, pēc mazliet sentimentālā ievada, seko reālistiskā nots.
Turpināt lasīt rakstu-Skola, skolēns un resnie, jeb liekam mierā cīsiņus.

Okupācija bija, bet okupantu nav.

tvnet.lv

Zatlera reformu partija (ZRP) un “Vienotība” savos priekšlikumos konsultācijās par valdības koalīcijas modeli “Saskaņas centram” (SC) un nacionālajai apvienībai “Visu Latvijai!”-”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK) piedāvājusi atzīt, ka “okupācija bija, okupantu nav”

LETA
13:12, 7. oktobrī, 2011

Mans pārdomas te laikam nav no svara, bet ieteiktu paklausīties Mirdzas Vizules (Latvijas Radio 1) interviju ar vēsturnieku Inesi Feldmani.
LR1 arhīvs
LR1 ziņu sadaļa.

Tviterī pieķērās humoristiska atziņa no šī raksta nosaukuma sērijas-

Aizņemšanās bija, bet parāda nav.

Tīri vai derētu paturpināt:
Slepkavība bija, bet līķis nav;
Krīze bija, bet bedres dibena joprojām nav;
Darbs bija, bet alga nav;
Rīkojums Nr.2 bija, bet jēgas nav;
…

Caur blogu uz darbu.

Gadus piecus atpakaļ, kad es vēl tik sāku pildīt sava bloga saturu, bija kādam (neatceros kuram, bet varbūt bija vairāki) ieraksts, ka viņa blogs palīdzēja viņam atrast darbu. Tik neatceros vai viņu atrada caur blogu vai viņš caur bloga ierakstu tika pie savas jaunās šeptes. Lai vai kā- tāda iespēja bija un tā laikam tika izmantota.

Lieta tāda, ka pirms vairākiem mēnešiem tiku pie šādas iespējas. Mēģināšu nedaudz padalīties ar atmiņām par to, kā man gāja. Bez liekiem pušķojumiem. Tā, tīri informatīvos nolūkos. Varbūt kādam noder priekš nākotnes plāniem vai ir tāpat vien interesanti. Tā kā es dalos tikai ar savu skatu punktu, tad mēģināšu tā stipri virspusēji, bez konkrētiem vārdiem, citātiem un nosaukumiem.

Viss sākās ar epastu. Saņēmu to no kādas reklāmas aģentūras, kuri lūkojas pēc cilvēka, kam padodas komunicēt sociālajos medijos.
Turpināt lasīt rakstu-Caur blogu uz darbu.

Kefīrs kā ārstniecības līdzeklis.

Šis raksts droši vien labāk iederētos kādā svētdienas vai pat pirmdienas rīta diskusijā, bet, kā saka senie latvieši- labāk vēlu, nekā nemaz.

Lieta tāda, ka man jau kādu laiku nomoka jautājums par kefīra ārstnieciskām īpašībām. Jau izsenis visi, dzeroši vai mazāk dzeroši, cilvēki zina par alkohola klātesamību kefīrā un (it kā) zina, ka kefīrs labi nodrot uz pohām.

Var jau būt, ka noder, bet nespēju iedomāties, ka es, pēc labi pavadīta vakara, nākamajā rītā kā pirmo vērtu vaļā kefīra pudeli. Man liekas, ka ir citi, daudz labāki argumenti par kefīru, jo pēdējais, manuprāt, noteikti izraisītu pēdējai ēdienreizei vēlmi pretoties gravitācijai.

Saprotu, ka ārstēšanās ir stipri individuāls pasākums un katrs organisms ir izstrādājis savu rehabilitācijas kursu, bet pat ar lielu piespiešanos nevaru atcerēties kaut vienu gadījumu savā necilajā pieredzē, ka kaut viens paziņa būtu apārstējis savas mentālās brūces ar šo balto dziru.
Varbūt nepareizā kompānijā būšu apgrozījies? Bet joks par kefīra procentiem un ārstnieciskajām īpašībām taču neradās no nekā?

Tā kā katrā jokā ir sava daļa taisnības, tad, lūk, mans (sākumā pieminētais) nomocošais jautājums- vai kāds cilvēks maz ir ārstējies (vai matījis kādu ārstējoties) ar šo piena un kefīra sēnīšu miksli? Un kāds bija rezultāts?

Viens spēlis tavam androīdam.

Tā kā man jau kādu brīdi ir tālrunis ar bakstāmo ekrānu, tad tur ik pa laikam ielieku kādu nieku ko pabakstīt. Pēdējais nieks ir spēle Diversion (mājaslapa un atrašanās Androīda marketā).
Turpināt lasīt rakstu-Viens spēlis tavam androīdam.

Nacisms kilogramā melleņu.

No ārpuses nemaz nepateiksi, ka pircējai vārētu būt kādas īpašas vēlmes. It kā parasta tante pirmspensijas vecumā, kurai sajēgai par dzīvi vajadzētu būt pietiekamai, lai nevajadzētu apkārtējiem brīnīties. Bet, tomēr…

Tantei sagribējās mellenes. Veikalā mellenes bija. Tante ir gatava iegādātie kādu puskilogramu, bet vispirms jāprecizē ļooooti svarīgs jautājums: Kas tās mellenes lasīja? Vai tie gadienā nebija čigāni vai bomži?
Turpināt lasīt rakstu-Nacisms kilogramā melleņu.