Turpinot vākt un eksperimentēt ar vietējām melnajām tējām nonācu pie otrās tējas- šoreiz fermentētas ābeļu lapas.
Īstenībā jau nekas dižs nav ko rakstīt (jo vairāk tāpēc, ka neliels ievads ar ābeļlapām bija uzrakstīts)- vairāk vai mazāk tas pats, kas pirmajā receptē ar ugunspuķi.
Ābeļu lapas izklāj apžāvēties uz vienu diennakti, tā, lai nedaudz apžūtu, bet ne izžūtu.

Tad liek gaļasmašīnā un samaļ. Samaltās granuliņas liek noslēgtā traukā ar slogu un istabas temperatūrā noliek uz pāris diennaktīm fermentēties. Man sanāca trīs diennaktis, un laikam tāpēc viens no noslēgtajiem traukiem bija jāizbrāķē- sapelēja. Bet eksperimentam pietiek arī ar vienu- tad nu to liku uz divām plātiņām (lai plānāka kārta) un cepeškrāsnī iekšā. Temperatūra ap 40-50 grādiem.

Man pietika ar pusotru stundu un tēja bija gatava.

Aromāts bija burvīgs- gan pie malšanas, gan pēc fermentēšanas, gan ”cepšanas”.
Krūzītē to burvīgo aromātu tā neizjutu (laikam jau biju saelpojies cepjot), bet krāsa bija tumša un garša ābelīgi garda.
Tagad jāgaida rudens, kad pēc ražas novākšanas un pirmajām salnām varēšu ievākt jaunu tējas porciju ar ābeļu lapām.

0