Krievu vārdi.
Sevi varu pieskaitīt pie tās paaudzes, kam saulainā bērnība pagāja Padomju Savienībā un kuram krievu valoda bija vairāk vai mazāk otra valoda- gan skolā mācīja (laikam jau no otrās klases), gan uz ielas runāja. Un tas nozīmē, ka gribot negribot krievu mēlē tiku ievilkts. It kā jau labi- māku krieviski lasīt, runāt, lamāties, Puškina dzeju skaitīt un rakstīt (par pēdējo- varētu būt, ka šī māka ir stipri pabalējusi, sen neesmu kirilicā rakstījis). Bet ir viena lieta krievu valodā, ko līdz šim brīdim neesmu sapratis un kurā joprojām neesmu ielauzies. Tie ir krievu personvārdi.
Kaut sitams, bet nekad neesmu sapratis kā Aleksandrs var būt Saša. Gluži tāpat kā Aleksandra var būt Saša. Un kurā brīdī parādās Saņa un Šura? Vai arī tie ir atvasināti no cita vārda? Sveta ir vārds vai saīsinājums no Svetlanas? Un kā ”tulkot” Slava, Gena, Goša, Aļiks, Viķa, Gaļa, Maša, Vasja, Fedja…? Te nāk prātā citāts no filmas ”Maskava asarām netic”: Георгий Иваныч, он же Гога, он же Гоша, он же Юрий, он же Гора, он же Жора, здесь проживает?
Bērnībā bija daži atpūtnieki, kuri ieradās uz blakusesošajām dāčām pavadīt siltos mēnešus pie jūras, bet tādā sasniedzamā rādiusā bija tikai latvieši. Bija arī viens otrs krievs, bet par viņu vārdiem neatceros. Atminu tikai Kirilu. Laikam to saīsināt nevarēja un tāpat arī viņu saukāja- Kirils.
Droši vien, ja būtu bērnību pavadījis kādā mikrorajonā ar Kvakina bandu (es biju labs- es droši vien būtu Timura pusē), tad man šādi jautājumi pusmūžā nemocītu. Lai gan- handbola treniņi bieži bija paralēli ar Jūrmalas 1. un 3. komandām, kuras abas bija krievu grupas. Sapratāmies labi, un kā jau pieklājas šādā sabiedrībā- visi viņi tika saukti emmm… (?) savos krievu īsvārdos. Joprojām gan nezinu, piemēram, vai Aļku saucot es saucu Alekseju vai Aleksandru?
It kā jau varētu pastudēt internetā un ielauzties šajās gudrībās, bet jūtu, ka tas laiks pagājis. Lai paliek kādi bērnības jautājumi arī neatbildēti.
manuprāt šis jautājums nodarbina daudzus prātus
Jā, tas bija (ir) vājprāts :) Dima un Mitja- viens cilvēks, vai tomēr divi? Un Ļusja, Ļuda un Mila?? Nastja un Nadja laikam ir saīsinājums, bet Ņina?
Līdzsvaram jāpiebilst, ka ar āmrikāņiem jau nav labāk. Diks, Bobs, Zaks, Bils, Pegija, Megija… Pie kam šķiet, ka viņi savus saīsinājumus ir pacēluši pat līdz oficiālam līmenim. Teikt “Billijs Klintons” būtu tas pats kā teikt “Kaža Ulmanis”, vai kā?
Kā viņi paši nenojūk? Viens Aleksandru sauc par Šuru, otrs par Sašu, trešais par Saņu… laikam tāpēc viņiem tie tēva vārdi ir vajadzīgi :)
Nu jā, Saņa Šurovičs un Saša Saņevičs… :) Bija arī tāda- neatceros, dziesmiņa vai pastāstiņš, par to ka nabaga krievu mužikam nekā daudz nav, pat vārdu pietrūkst- 6 dēli Vasīliji un meita Vasiļisa.
no hobita lasīšanas bērnībā iemācījos, ka Viljams=Bills :D
Es tā ierēcu :D Tāpat kā Garijs Poters :D
Un amīšiem vēl viens niķis ir iniciāļus par vārdu pārveidot. Ārdžei (R.J) Džeidžei (J.J.). un tos ievieš jau ikdienā par vārdiem. Mani sauc Sīdžejs. Un tagad izdomā vai vārds vai iniciāļu S.J. vārds.
Ņina ir Ņinočka. Tas ir vārds, kuru nepārveido par Ļusju, Ļudu, Milu vai kā savādāk. Pazīstu trīs Ņinas, un tur ir tikai viens atvasinājums, kuru esmu jau uzrakstījusi.
Jā, bet kā ar Antoņinām?
Ieskatījos formās un atradu: Антонинка, Тоня, Тонюня, Тонюра, Тонюся, Нюся, Тонюха, Тонюша, Антося, Тося, Тася, Антоша, Тоша, Нина, Ина
Mhm, grāmatas lasot, šis ir pilnīgs vājprāts, ir gadījies, ka domāju – tur darbojas vairāk varoņu, nekā reāli autors ir ierakstījis.
Jā, un universitātē man ir profesors, kurš mums stāstīja, ka studentus ar krievu un latviešu izcelsmi atpazīstot no gaiteņos dzirdētām sarunām, jo tikai latvieši Jekaterinu sauc par Jekaterinu, nevis Katju.
Bet kā var to zināt, kad drīkst saīsināt vārdu? Kad Jekaterinu var saukt par Katju vai Aleksandru par Šuriku? Vai tas ir tā kā latviešiem- kad Gunārs kļūst par čomu, tad viņu sauc par Gunču?
Priekšnieks jāuzrunā ar vārdu un tēvvārdu. Arī vecākus cilvēkus tā ir jāuzrunā.
Ja ir draudzīgas attiecības, tad savā starpā var noskaidrot, kāda uzruna ir labāka.
Es parasti tā arī daru, kādreiz arī pabrīdinu, ka man rada problēmas tēvvārdu izrunāšana, jo tur var nebūt uzsvars uz pirmās zilbes, tad kādreiz arī paprasu, vai drīkst uzrunāt tikai vārdā.
Man darbā caurlaidē šancējot kur personāls 70% krievu izcelsmes staigā cauri ir 10 Tatjanas, 15 Valentīnas, 8 Irinas. Brīžam liekas, kur tik nabadzīga tauata ar tik maz vārdiem ko dot cilvēka. Un tad lai atšķirtos varbūt rodas atvasinājumi no vienas vārda 10 varianti? Man darbā kolēģis Aleksandrs ir Saņoks. Jāuzprasa šim būs šis jautājums :D
Pasauc viņu par Sašoku un paskaties, vai atsauksies :)
Kaut kā tā ir gadījies, ka šad tad esmu patulkojusi LV-RUS-LV, ieskaitot medicīniskos tekstus. Tad krievu īpašvārdu atvasināšanu uztveru tieši tāpat kā latviešu īpašvārdu atvasināšanu, piem.:
Dace – Dacīte, Dača, Dačele, Dačuks, Dačulis
Jānis – Jancis, Jančuks, Jānītis, Janka, Jāņuks
Stipri šaubos, vai paši krievi varēs izskaidrot visus atvasinājumus, jo tad arī latviešiem būtu jāizskaidro visus īpašvārdu atvasinājumus. Vieglāk ir to visu vienkārši pieņemt kā faktu.
Atceros, kā mani kaunināja, ka es, liela meitene (12-13 gadi), nezinu kā sauc manu vectēvu. Kādā radu sanākšanā pajautāju kurš ir tas Jevgēņijs, ko piemin.. Bet kā, no kurienes gan es būtu zinājusi, ka vectēvs Žeņa īstenībā ir Jevgēņijs? Neviens nekad citādi nesauca, kā par Žeņu, Ženīti..