Atstāj zobiņu zem spilvena, lai zobu feja var to paņemt. Par to viņa atstās tev rubli/latu/eiro (jo zobu fejas taču seko naudas reformām).
Esi labs, tad Salatētis atnesīs tev dāvaniņas.
Skat kādas raibas oliņas Lieldienu zaķim!
Guli rātns, citādi atnāks mošķis.

Vecāki no saviem bērniem paģēr paklausību un patiesību. Jo melot nav labi, mānīties ir slikti, meliem īsas kājas, agri vai vēlu viss nāks gaismā un tad būs tikai sliktāk. Par melošanu liek kaktā. Per. Bar.

Bet ko tad paši?

Paši tikmēr visu bērnību bērnus ne tikai čakarē ar izdomātiem tēliem, bet vēl arī imitē to darbu. Un gandarīti sevi glauž pa spalvai, kad izdodas bērnam iestāstīt, ka tas tur vecis tizlajā, sārtajā ķitelī ar čirkaino mutes piekaru bija īsts Salavecis. No Lapzemes! Un to dāvanu sarūpējis viņš, nevis fāters pēdējā brīdī ieskrēja un pagrāba to Maksimā. Jā, un raksti vēstules bērniņ. Tikai nemelo! Jo tā ir pieaugušo prerogatīva.

Hmm, laikam tāpēc, kad bērni kļūst pieauguši, viņi saprot, ka nu viņiem arī ir tiesības melot (ja jau senči man visu bērnību karināja makaronus uz ausīm!). Un tad sākas: mām, hik… tas bij tik viens… hik… alus! Es tepat ar draugiem bumbu paspēlēšu! Es, nepīpēju! Man skolā viss labi! Es izsargājos un vispār- tur nekā tāda nebija!
Un te vecāki [savas aizņemtības /mīļā miera labad/ neieinteresētības dēļ] notic šīm pasakām. Jāļauj taču bērniem ar atspēlēties. Dzīve ir tik īsa, var nepaspēt. Un kā tu pārmetīsi, ja pats visu bērnību ‘’gatavojot’’ svētku sajūtas viņu mānīji, āzēji un troļļoji.

Vai tagad, atskatoties uz savu bērnību, visi var teikt, ka šitā vecāku melošana bija to vērta? Jo jums netika nozagta bērnība, radīta svētku sajūta un ticība brīnumam? Viss bija tieši tik labi, lai to pašu turpinātu uz saviem bērniem? Vai arī jūs vienkārši turpināt savu vecāku aizsākto melošanas tradīciju un atspēlējaties uz saviem bērniem? Nu, kā tad tur īsti ir? Kurš vispār ir iedomājies, ka bērniem obligāti ir jāizaug ar izdomātiem tēliem? Varbūt tur arī rodamas saknes vēlākai ticībai sektām, homeopātijai un nūjošanai?

Paši atceraties savu bērnību? Jums patika šī ”spēle”? Un vēlāk nākušās apskaidrības paģiras nebija pārāk skarbas?

Laikam pārāk daudz jautājuma zīmes vienkopus, bet ko lai dara, ja pašam nav ne atbilžu, ne spilgtu piemēru no savas dzīves.

Ja tagad kāds mēģina iebilst, ka tā nedrīkst domāt, darīt un rakstīt. Ka nedrīkst nozagt bērnam svētku sajūtu. Tad man ir pretiebildums- vai tad vienīgā iespēja bērnam sagādāt svētku sajūtu ir būvēt to uz meliem un maza bērna lētticību?

0