Svētku sajūtas vai plika diršana?
Atstāj zobiņu zem spilvena, lai zobu feja var to paņemt. Par to viņa atstās tev rubli/latu/eiro (jo zobu fejas taču seko naudas reformām).
Esi labs, tad Salatētis atnesīs tev dāvaniņas.
Skat kādas raibas oliņas Lieldienu zaķim!
Guli rātns, citādi atnāks mošķis.
Vecāki no saviem bērniem paģēr paklausību un patiesību. Jo melot nav labi, mānīties ir slikti, meliem īsas kājas, agri vai vēlu viss nāks gaismā un tad būs tikai sliktāk. Par melošanu liek kaktā. Per. Bar.
Bet ko tad paši?
Paši tikmēr visu bērnību bērnus ne tikai čakarē ar izdomātiem tēliem, bet vēl arī imitē to darbu. Un gandarīti sevi glauž pa spalvai, kad izdodas bērnam iestāstīt, ka tas tur vecis tizlajā, sārtajā ķitelī ar čirkaino mutes piekaru bija īsts Salavecis. No Lapzemes! Un to dāvanu sarūpējis viņš, nevis fāters pēdējā brīdī ieskrēja un pagrāba to Maksimā. Jā, un raksti vēstules bērniņ. Tikai nemelo! Jo tā ir pieaugušo prerogatīva.
Hmm, laikam tāpēc, kad bērni kļūst pieauguši, viņi saprot, ka nu viņiem arī ir tiesības melot (ja jau senči man visu bērnību karināja makaronus uz ausīm!). Un tad sākas: mām, hik… tas bij tik viens… hik… alus! Es tepat ar draugiem bumbu paspēlēšu! Es, nepīpēju! Man skolā viss labi! Es izsargājos un vispār- tur nekā tāda nebija!
Un te vecāki [savas aizņemtības /mīļā miera labad/ neieinteresētības dēļ] notic šīm pasakām. Jāļauj taču bērniem ar atspēlēties. Dzīve ir tik īsa, var nepaspēt. Un kā tu pārmetīsi, ja pats visu bērnību ‘’gatavojot’’ svētku sajūtas viņu mānīji, āzēji un troļļoji.
Vai tagad, atskatoties uz savu bērnību, visi var teikt, ka šitā vecāku melošana bija to vērta? Jo jums netika nozagta bērnība, radīta svētku sajūta un ticība brīnumam? Viss bija tieši tik labi, lai to pašu turpinātu uz saviem bērniem? Vai arī jūs vienkārši turpināt savu vecāku aizsākto melošanas tradīciju un atspēlējaties uz saviem bērniem? Nu, kā tad tur īsti ir? Kurš vispār ir iedomājies, ka bērniem obligāti ir jāizaug ar izdomātiem tēliem? Varbūt tur arī rodamas saknes vēlākai ticībai sektām, homeopātijai un nūjošanai?
Paši atceraties savu bērnību? Jums patika šī ”spēle”? Un vēlāk nākušās apskaidrības paģiras nebija pārāk skarbas?
Laikam pārāk daudz jautājuma zīmes vienkopus, bet ko lai dara, ja pašam nav ne atbilžu, ne spilgtu piemēru no savas dzīves.
Ja tagad kāds mēģina iebilst, ka tā nedrīkst domāt, darīt un rakstīt. Ka nedrīkst nozagt bērnam svētku sajūtu. Tad man ir pretiebildums- vai tad vienīgā iespēja bērnam sagādāt svētku sajūtu ir būvēt to uz meliem un maza bērna lētticību?
Lūk, to es sauktu par riktīgu Grinča ierakstu!
Nē, man nav morālas traumas vecāku melu dēļ, tieši otrādi – joprojām esmu gatava ticēt Salavecim (ja jāizvēlas no visa cita, kam man dzīve piedāvā ticēt).
Aha, šodien (un vakar) esmu apaudzis ar zaļu vilnu :) Un es vēl neuzrakstīju par klases/mūzikas skolas/mākslas skolas salavečošanu.
Traumas man ar nav (laikam), bet kaut kā tā visa sintētiskā gada nogale pēdējos gados nomāc.
Teikt, ka Tev piekrītu, būtu klaji meli, jo man tiešām patika tas, ko vecāki darīja un to prieku, ko bērnībā guvu, nevienam negribu atdot. Ļoti labi atceros, ka arī tad, kad visu sapratu, turpināju tradīciju naktī skriet zem eglītes, jo nav jau nozīmes vai tu mammu un tēti sauc par rūķiem – dāvaniņa tur, kaut reizēm arī maziņa un vienkārša, bet tomēr vienmēr bija.
Kas attiecas uz to “sagādāt svētku sajūtu”, tad to katrs dara pa savam un katram ir tiesības darīt pa savam un es tikai apsveicu, ja ģimenē veidojas savas tradīcijas nevis ieviesumi no citām tautām. Tomēr stāstīšanu par rūķi neuzskatu par melošanu – tā ir ļaušana bērnam fantazēt un dzīvot. Arī pasakas veicina šo fantāziju un Tu, cik zinu, lasi bērniem pasakas.
Ak, un vēl, es ticu, ka ir pārdabiski spēki un gribu, lai mans bērns arī dzīvotu neierobežotas fantāzijas pasaulē, jo tikai tādā veidā paveras iespēja attīstībai. Kastē sēdēt nav labi. Un, ja šos “tevis dēvētos melus” atklāj pietiekami maigi, tad tur nav vietas uztraukumam.
Tradīcijas un fantāzijas ir ļoti laba lieta, bet man kaut kā pēdējā laikā liekas, ka viss ir šķērsi un uzspiesti. Laikam vecums nenāk viens :)
Taisnība jau ir- ierobežot lidojumu bērnam nevajag (un diez vai Salaveča iztrūkšana bērnībā to ietekmē), bet tā mānīšana ar nešķiet pareiza. No bērnības atceros, ka pašam bija neizpratne par visu šo padarīšanu. Protams, tusiņš patika (kā jau sīcim).
Ak Runci! 2016. nav žēlojis arī tevi… ;(
Saulīte jau pagriezusies uz pareizo pusi, gaismas būs vairāk un gan jau būs labi.
Ļauj man tev blogeru Ziemassvētku apdāvināšanas rituālā iedāvināt Māra Bērziņa “Gūtenmorgenu”, tas zēns arī ļoti daudz nepareizību pasaulē ir pamanījis un aktīvi par to domā labākajās Harmsa tradīcijās.
Vaitadtiktrakiir?
Labi jau ir gan ar, gan bez saulītes. Tik gribējās izmantot svētku laiku, lai par tiem paburkšķētu. Savādāk vesels gads būtu jāgaida līdz nākamai reizei :)
Par dāvanu milzīgs paldies! Man jau reti sanāk būt tajās apdāvināšanās (laikam tāpēc, ka neesmu kārtīgs lasītājs), tāpēc divkāršs prieks par dāvanu.
Ai, tak katram dzīvē gadās brīži, kad svēkti besī, valdība riebjas, bet sociālie tīkli atmodina tik ļaunas tieksmes, ka par to esamību sevī labāk nemaz nezināt. Tas ir pavisam normāli. Tas pāriet. Nu vismaz lielākoties. :)
Un, re, kur Tev dāvaniņa arī no manis – Marijas Parras “Vafeļu sirdis” – dikti jauki un sirsnīgi bērnības blēņu stāsti. Gan jau bibliotēkā būs dabūjama. Es ļoti cienu Tavu mērķtiecību un apņēmību lasīt grāmatas pēc saraksta, tāpēc apdāvināšanās pasākumos baidos Tevi apkraut ar papildu lasāmvielu, bet šī grāmata ir pavisam īsiņa.
Un kamēr nav pārgājusi tā sajūta, tikmēr var izpausties blogā :)
Par dāvanu paldies. Šo jau domās biju piefiksējis, ka vajadzētu meitai priekšā izlasīt. Tagad būs dubultiemesls :)
Un par mana lasāmsaraksta bojāšanu nevajag uztraukties- tas jau tikai virziena rādītājs. Kā un kad es to ceļu noiešu, tas nav tik būtiski. Uz nākamo gadu jau ar laicīgi sataisīju listi. Bija diezgan viegli- aizvakar tikai četras grāmatas samainīju un tādu ar atstāšu uz nākamo gadu.
Šis raksts ir tieši tas, kas pēdējais vārds virsrakstā. Pat pēdējie divi. Tev, Uldi, ir bērni? Vai tu vēl atceries, cik liela daļa no bērnības ir pasakas, fantāzija un to savienošana ar realitāti?
Atceros. Fantazēt man patika, un to darīju bieži. Pasakas ar lasīju. Daudz. Ļoti.
Bet atceros arī, ka kaut kā to visu spēju nodalīt no reālās pasaules. Un nejūtos kaut ko zaudējis.
Katram savs. Un tas ir ļoti labi.