Vienu dienu sagribējās radziņu. To, kas maize. Tādu svaigu, gardu ar ķimenēm pārkaisītu. Un vēl ar sāli pārbērtu. Daži sāls kristāliņi starp ķimenēm vēl manāmi uz kraukšķīgās radziņa garoziņas. Ņammīga lieta! Pie tam šai ņammīgai lietai varēja nolauzt gabalu un lēnā garā izknibināt mīkstumu, atstājot tikai garoziņu, kas izskatījās pēc maza tunelīša. Un pēcāk to ar gardu muti noēst.

Bērnībā atceros, ka radziņš bija gardums. Uzreiz aiz tās mazās baltmaizes bulkas, kas maksāja trīs kapeikas. Kad vecāki mani, kā mazu puiku, sūtīja uz vietējo veikalu pakaļ dienišķajiem pieniem, kefīriem vai maizei, tad atļāvos reiz pa reizei nopirkt arī šo baltmaizes bulku. Vai radziņu. Un tad ejot uz māju lēnu garu nolocīju.

Radziņš maksāja dārgāk, laikam bija piecpadsmit kapeikas, tāpēc atļāvos retāk. Un droši vien arī tāpēc tas kaut kur atmiņas dzīlēs ir saglabājies kā gardums. Un ik pa laikam tas prasās. Gluži tāpat kā ogu maize, kad atceros kā no mazā, tīklveidīgā iepirkumu maisiņa (nebija tad nekāds polietilēns) spraucās laukā kukuļa gals, kurš tad mājupceļā no veikala vispirms tika apskrubināts un izskrubināts no rozīnēm un pēc tam ar aplauzts un notiesāts. Reti bija tie gadījumi, kad ogumaize no veikala līdz mājām aizgāja ar abiem galiem.

Bet radziņš. Sajūta tāda it kā radziņš būtu izmiris. Tajā dienā kā sadedzis meklēju gan apkārtējos lielveikalos, gan mazveikalos. Meklēju arī tajos veikalos, kas pa ceļam uz laukiem. Nav! Labi, lielveikalos bija viņu pašceptie, bet man kaut kā tā produkcija galīgi nelīmējas ar to, ko es atceros un gribu.

Skaidrs, ka kaut kur jau tie radziņi ir. Biju pasen manījis tos Limbažu maiznieka produkcijā. Gan jau vēl kāda maiznīca cep radziņus. Tikai mūsu ceļi tagad nekrustojas, bet speciāli dzīties pēc līkas, lai arī gardas, maizītes man negribās. Nāksies vien gaidīt to mirkli, kad pamanīšu. To domu, ka radziņš, kā nerentabla prece, ir maiznieku pamests, es pagaidām nepieļauju. Gan jau mūsu ceļi atkal krustosies.