Sevi varu pieskaitīt pie tās paaudzes, kam saulainā bērnība pagāja Padomju Savienībā un kuram krievu valoda bija vairāk vai mazāk otra valoda- gan skolā mācīja (laikam jau no otrās klases), gan uz ielas runāja. Un tas nozīmē, ka gribot negribot krievu mēlē tiku ievilkts. It kā jau labi- māku krieviski lasīt, runāt, lamāties, Puškina dzeju skaitīt un rakstīt (par pēdējo- varētu būt, ka šī māka ir stipri pabalējusi, sen neesmu kirilicā rakstījis). Bet ir viena lieta krievu valodā, ko līdz šim brīdim neesmu sapratis un kurā joprojām neesmu ielauzies. Tie ir krievu personvārdi.

Kaut sitams, bet nekad neesmu sapratis kā Aleksandrs var būt Saša. Gluži tāpat kā Aleksandra var būt Saša. Un kurā brīdī parādās Saņa un Šura? Vai arī tie ir atvasināti no cita vārda? Sveta ir vārds vai saīsinājums no Svetlanas? Un kā ”tulkot” Slava, Gena, Goša, Aļiks, Viķa, Gaļa, Maša, Vasja, Fedja…? Te nāk prātā citāts no filmas ”Maskava asarām netic”: Георгий Иваныч, он же Гога, он же Гоша, он же Юрий, он же Гора, он же Жора, здесь проживает?

Bērnībā bija daži atpūtnieki, kuri ieradās uz blakusesošajām dāčām pavadīt siltos mēnešus pie jūras, bet tādā sasniedzamā rādiusā bija tikai latvieši. Bija arī viens otrs krievs, bet par viņu vārdiem neatceros. Atminu tikai Kirilu. Laikam to saīsināt nevarēja un tāpat arī viņu saukāja- Kirils.

Droši vien, ja būtu bērnību pavadījis kādā mikrorajonā ar Kvakina bandu (es biju labs- es droši vien būtu Timura pusē), tad man šādi jautājumi pusmūžā nemocītu. Lai gan- handbola treniņi bieži bija paralēli ar Jūrmalas 1. un 3. komandām, kuras abas bija krievu grupas. Sapratāmies labi, un kā jau pieklājas šādā sabiedrībā- visi viņi tika saukti emmm… (?) savos krievu īsvārdos. Joprojām gan nezinu, piemēram, vai Aļku saucot es saucu Alekseju vai Aleksandru?

It kā jau varētu pastudēt internetā un ielauzties šajās gudrībās, bet jūtu, ka tas laiks pagājis. Lai paliek kādi bērnības jautājumi arī neatbildēti.