Grāmatu svētki pusmastā.
Šodien ir tā diena, kad veras vaļā Grāmatu izstāde 2023. It kā vajadzētu būt svētku un gaidu pilnai sajūtai, bet…bet es atkal burkšķēšu. Nu, centīšos gan neburkšķēt, tik mazliet parunāt par sasāpējušu jautājumu. Proti, latviešu grāmatu kvalitāti, kvantitāti un vitalitāti.
Jau pagājušā gadā es minēju tos iemeslus, kāpēc es vairs nedošos uz Grāmatu izstādi. Un šogad neesmu domas mainījis. Bet tas man neliedz sekot līdzi un cerēt, ka varēšu pamanīt uzmirdzam kādus nebūt stariņus.
Tas sasāpējušais jautājums spilgti izgaismojās tieši manā pēdējā lasīšanas izaicinājumā, kur es cenšos medīt bibliotēkās jaunākās grāmatas. Un bieži šajās medībās ir tā, ka nākas ņemt to, kas ir bibliotēkās uz vietas- bez iedziļināšanās, bez priekšnojautas un nezinot, kas slēpjas aiz vākiem. Jaunums ir- tad nu grābju ciet un lasu. Citādi nesanāks izlasīt nosprausto mērķi. Ceļā uz mērķi nevaru nepamanīt no grāmatu maisa lienošo īlenu. Izaicinājumu sāku novembra vidū un pēc dažpadsmit grāmatu izlasīšanas jau esmu gatavs pirmajam secinājumam.
Man jau daži viedi cilvēki teica, ka būs grūti savākt tās manas noteiktās 52 grāmatas, kuras būtu vērts lasīt. Negribēju ticēt. Bet vajadzēja.
Labi, par gaumi un tamlīdzīgām netveramām lietām nav vērts runāt- katram savs. Bet par kvalitāti gan prasās parunāt. Un te nu parādās tā bēdu kvalitātes ieleja, kas, manuprāt, ietekmē arī latviešu grāmatu kvantitāti. Ja es paņemu bibliotēkā grāmatu, kura ir bezcerīgi pilna ar gramatikas kļūdām, tad mans lasītprieks tiek krietni pabojāts. Protams, var iemest akmeni izdevniecības (konkrētas) dārzā un pēcāk tam dārziņam iet apkārt ar līkumu. Bet citur jau nav labāk- grāmata, kura sevi dēvē par interesantu skatījumu uz vēsturiskām lietām un notikumiem, izrādās…. izrādās pseidozinātniska krāmata pārpilna ar muļķībām (un ne tikai subjektīvi vērtējamām), lai arī pati izdevniecība ar lepnumu to ir ielikusi pie žanra ”vēsture”. Pagaidām gan jāsaka, ka ar tulkojumu viss normāli- talantīgie paviāni nav atgriezušies. Lai arī par gaumi negribēju izteikties, tomēr viens biezs vārds jāsaka- beidziet izdot sū… draņķīgas grāmatas! Arī tā ir necieņa pret latviešu lasītāju. Pat ja tās ir lētas, jāņem komplektā un visādi citādi viegli nāk. Nevajag latviešu lasītājam pamatēdienu veidot no lētiem krimiķiem, dāmu romāniem un tamlīdzīgas drazas.
Šādi pelmeņi no izdevniecību puses krietni iedragā vēlmi lasīt, kur nu vēl pirkt, viņu izdotās grāmatas. Iegrābies vienreiz, iegrābies otrreiz pie citas izdevniecības un trešo reizi vairs nevēlies- tad nu sūti grāmatas no ārzemēm. Un… un ardievu lasītāj.
Nekvalitatīvs [dažu] izdevniecību darbs būtiski ietekmē vēlmi lasīt un iegādāties grāmatas latviešu valodā, jo [droši vien] atkal būs kļūdu birums, atkal būs pseidozinātnisku muļķību apkopojums, atkal apraus sēriju pusceļā, atkal būs nekvalitatīvs tulkojums, atkal būs kosmiska sākumcena (kas vēlāk tiks pamatīgi samazināta), atkal… atkal būs tas, kas bojā latviešu grāmatu vitalitāti.
Un neticēšu, ja kāds apgalvos, ka Latvijā tā jābūt- nevar lētāk, nevar kvalitatīvāk un nevar cienījamāk. Jo, redz- lasītāju nav, redaktori dārgi maksā un tulkotāji plēš desmit ādas un septiņpadsmit sierus. Kā ļoti pozitīvu piemēru gribu minēt izdevniecību ”Prometejs”- viņu grāmatas var pirkt droši pat neskatoties. Pat svaigi izdotai grāmatai cena ir pieņemama. Grāmatas ir glītos cietos vākos, ar grāmatzīmi (ērti!). Tulkojums labs, redaktori un korektori savu darbu paveikuši, un skaidri zināms, ka arī starp vākiem tur nav un nebūs lubu literatūra. Var, ja grib!
Labi, reklāma beidzās. Atpakaļ pie sapīkuma. Un šajā sapīkuma noslēgumā es vēlos uzrunāt vietējās izdevniecības- ne valdība ar saviem pvn vai mazais tirgus ir tie, kas veicina vai nokauj latviešu lasītājam lasītprieku. Manuprāt, liela daļa atbildības ir jāuzņemas tieši izdevējiem. Ja būs labas (tulkojums, noformējums, saturs, katrai vecuma grupai piemērots lasāmais (lai ķēde nepārtrūktu!), uzticamība, un viss cits pozitīvi raksturojošs) grāmatas latviešu valodā, būs arī šo grāmatu lasītāji.
Un tad būs arī grāmatu svētki ar Grāmatas izstādes noskaņu visa gada garumā.
Šogad izstāde atstāja visai haotisku iespaidu. Protams, tā vienmēr ir norisinājusies kopā ar Skolu, bet agrāk to Skolu nemaz lāgā nemanīja, telpas bija nodalītas. Šogad viss bija kopā, vajadzēja izmaldīties cauri Skolai, lai atrastu Grāmatas, un grāmatu daļa bija stipri maziņa. Pie tam plānojums likās haotisks; pat nezinu, vai apstaigāju visus stendus. Dažus noteikti redzēju vairākas reizes, bet šā vai tā- ja gribēju atgriezties kādā noteiktā vietā, tad nekad lāga nezināju, uz kuru pusi doties. Labi ka nenodevu mēteli garderobē, droši vien beigās arī tas vairs neatrastos :)
Ā, šogad nebija Tavi nemīlētie žāvgaļas un maizes stendi. Zini, pat tā kā pietrūka… Toties bija visai liels (uz vispārējā mazuma fona) visādu reliģisku ieviržu literatūras klāsts.
Bet nu maiņas punkts bija, pāris gabalus atstāju, pāris pievācu, un beidzot iegādāju Sīnaja gobelēna tetraloģiju. Skatījos uz to jau gadiem, bet vienmēr vai nu noskopojos, vai bija slinkums stiept (un vispār jau to gada staplaiku starp divām izstādēm tīri labi iztiku arī bešā), bet nu beidzot iegādāju gan. Tagad tikai jāatrod vieta, kur nolikt, un laiks, kad izlasīt. Tagad droši vien pēc līdzīgas shēmas vēl dažus gadus staigāšu gar Prometeja Aberkrombija krājumiem. Tur arī sanāk četri sējumi (vismaz pagaidām).
Laikam organizatoriem iepatikās pagājušā gada doma – salikt kopā skolu ar grāmatām. Tiesa, otrā zālē tad bija mājdzīvnieku izstāde. Šogad laikam izdomāja vienkārši ietaupīt.
Es pāris bildes redzēju no izstādes- miljons cilvēku (lasi- skolēnu bari).
Ehh, kāpēc gan viņi nevar vienkārši nokopēt no lietuviešiem un darīt tā, lai arī pie mums tā Grāmatu izstāde ir vismaz ar kādu garšu.