Par grāmatu ”Kāpēc mēs guļam?”- tulkojums, naudas atprasīšana, secinājumi.
Pagājusi nedēļa pēc grāmatas izlasīšanas un ir šis tas noticis. Īsumā- izdevniecība atdeva naudu, PTAC atbildēja, ka pēc likuma burta drīkstu atprasīt samaksāto naudu, Jāņa Rozes grāmatnīca iesaistījās sarunā kā starpnieks, laikraksts ”Latvijas Avīze” nopublicēja rakstu, sazinājos ar Jūrmalas Centrālo bibliotēku, lai uzdāvinātu viņiem grāmatu.
Tagad garumā.
Aizvadītajā nedēļā (ceturtdien) uzrakstīju vēstuli izdevējam. Pateicu, ka grāmatai ir ļoti slikts tulkojums un tikpat slikta valoda. Pie reizes bija vairāki jautājumi no sērijas- kā tas varēja gadīties?
Uzrakstīju vēstuli arī PTAC, lai uzzinātu vai sliktais tulkojums var būt iemesls, lai pieprasītu atgriezt naudu. Pirmējā doma nebija to darīt, bet tā kā atbildi no izdevēja nesagaidīju līdz pat otrdienas pēcpusdienai, tad pa to laiku paspēju pārdomāt, ka tā lieta jānodara līdz galam. Jo grāmata ir brāķis. Un, lai saprastu vai to var izdarīt. Pie reizes norādīt izdevējam, ka viņu ”veikums” smagi sit ne tikai pa lasītāju uzticību konkrētai izdevniecībai, bet visnotaļ smagi trāpa visai vietējai grāmatizdevēju kopienai.
PTAC ļoti operatīvi atbildēja jau nākamajā dienā (piektdienā) un paskaidroja, ka divu gadu laikā es drīkstu celt pretenzijas pret pārdevēju vai ražotāju. Tiesa, viņi neņemoties veikt ekspertīzi tulkojuma kvalitātei, ja līdz tādai vajadzībai nonāktu.
Tāpēc uzplijos ar jautājumu pārdevējam (šajā gadījumā grāmatnīcai ”Jānis Roze”)- vai viņi ir saskārušies ar šādiem gadījumiem un ko man darīt, ja vēlos atgriezt grāmatu ar sliktu tulkojumu? Atbildes epastā Jāņa Rozes pārstāve pastāstīja, ka sazinājusies ar izdevniecību un tā esot teikusi, ka man tika piedāvāts atmaksāt naudu. Tā arī bija- kādu stundu pirms Jāņa rozes epasta, saņēmu vēstuli no izdevniecības Helios, kurā bija rakstīts, ka jau aizvadītajā gadā daži blogeri laipni norādījuši, ka tulkojums ir slikts un, ka viņi paļāvušies uz pieaicināto konsultantu. Tāpat tika piebilsts, ka grāmatai bija jāņem vērā autora rakstības stils un oriģinālvalodas teksts. Beigās tika pausta nožēla, ka tulkojums neatbilda maniem valodas standartiem un gaidām.
Jā, vēl bija piebilde, ka visa informācija ir nodota bosiem Igaunijā un viņi izmeklēs šo gadījumu. Un grāmatas eksemplāru nav nepieciešams atgriezt.
Visa sarakste bija korekta, tik īsti atbildes uz saviem jautājumiem nesaņēmu. Bet tas arī nav galvenais. Svarīgi, lai izdevniecība izdara pareizos secinājumus, lai šādas grāmatas neatkārtotos.
Tās pašas dienas laikā epastā iekrita vairākas uzstājīgas vēstules no ”Latvijas Avīzes” žurnālista, kurš gribēja šajā sakarā parunāt ar mani. Parunājām. Izrādās, ka manu sašutumu tviterī pamanījis kāds no redakcijas un tika nolemts par šo uzrakstīt. Ceturtdienas (18.marta) laikrakstā šo rakstienu var lasīt.
Mazliet aizdomājos par šo vienas dienas aktivitāti epastā. Nez, kurš to visu sāka kustināt? Jānis Roze, kad uzzvanīja izdevniecībai Helios? Žurnālists, kurš uzzvanīja Jānim Rozei (izdevniecību un tulkotāju viņam neizdevās aizsniegt)? Vai vienkārši sakrita vienlaikus? Lai vai kā, nākamajā dienā pēc sarakstes ar izdevniecību, nauda bija ieskaitīta kontā. Sazinājos ar Jūrmalas bibliotēku pārstāvi un viņa bija priecīga par apsolīto dāvanu.
Ko var secināt?
To, ka izdevējs savu kļūdu atzina. Atzina, ka grāmata ir brāķis un viņi ir gatavi savu kļūdu labot (atgriezt naudu). Droši vien, ka manam piemēram drīkst sekot arī citi neapmierinātie pircēji (uz šo gan nekūdu).
Kas nav skaidrs? Nav skaidrs, kā šādā situācijā būtu rīkojies grāmatas pārdevējs? Vai Jānis Roze man būtu atgriezis naudu, ja izdevējs ar mani nerunātu? Pēc likuma pienākas, bet kā to (slikto tulkojumu) pierādīt?
Vēl nav skaidrs, kas ir tas sliktuma kritērijs, kuru sasniedzot, var teikt, ka grāmata ir brāķis? Grūti lasīt? Aprautas galotnes un iztrūkuši komati? Aplami iztulkoti termini (cik?)? Nezinu gan, kā šo var izmērīt…
Un kā ar oriģināldarbu? Te tulkotāja nav, bet kļūdu gan var būt steriem. Ar drīkst celt prasību?
Man uz visiem šiem pēdējiem jautājumiem gribētos atbildēt, ka grāmatizdevniecībā šādiem jautājumiem vispār nedrīkstētu rasties, bet izskatās, ka pēdējo gadu laikā kaut kur esam pazeminājuši latiņu. Visi! Gan izdevēji, gan skolotāji, gan pārdevēji, gan arī lasītāji.
Ne pārāk interesē literatūra, bet pievērsu šim uzmanību, jo likās interesants tiesiskais aspekts. Neticu, ka šis varētu kļūt par standartu. Un, manuprāt, arī nevajadzētu. Nav izvērtējams. Saprotu, ja tehniskie brāķi – trūkstošas lapas, izsmērēta, nesalasāma druka. Mākslinieciskā daļa? Tad jau varētu prasīt naudu atpakaļ par teātra izrādēm, kas nav patikušas (protams, pamatojot ar dažādu kvalitāšu subjektīviem vērtējumiem) vai reizes, kad ieej restorānā, jo sola dzīvo mūziku, bet pat man dzirdams, ka spēlēt atnāk kaut kādi amatieri. Un ja nu kāds ar muzikālo izglītību vispār nespēj klausīties jebko, kas sliktāks par Vīnes filharmoniju? Varu prasīt naudu par savu steiku un atvērto vīna pudeli atpakaļ? Man parasti svarīgākais ir atmosfēra, ēdiens otrajā vietā. Kad atsāksies dzīve, varētu pamēģināt patrobelēt PTAC. Bet man būtu kauns uz to tērēt laiku, labāk pavadu to ar ģimeni. Vai pastrādāju pie kāda papildus projekta, nopelnītu vairāk pa to laiku, nekā mēģinot kaut ko izsist no kāda, turklāt ar garantiju. Bet ja neviens negaida un nav ko darīt, visas durvis vaļā.
P. S. Juridiski šī drīzāk ir brīvprātīga kompensācija, bet noteikti ne naudas atgriešana, kuru kārtību regulē normatīvie akti. Attiecīgi precedenta spēka šim īsti nav.
Šoreiz es cepos ne par māksliniecisko daļu. Ja Tu nopirktu grāmatu ar vārgu google translate tulkojumu, vai arī runātu par patikšanu? Kad lasi un neko nevari saprast?
Šoreiz tiešām ir ļoti slikts piemērs kā tulkotājs (?) un/vai redaktors (?) sabojā labu grāmatu- valoda nav lasāma, termini nav tulkoti, teikumi ir pārprotami un nesaprotami. Te nav runa par patikšanu. Esmu lasījis grāmatas, kuras ir ar ļoti vāju sižetu, nabadzīgu valodu, loģikas trūkumu utml. Bet ne par vienu nav bijusi doma sūdzēties izdevējam, kur nu vēl prasīt atpakaļ naudu. Piekrītu- gaumes ir dažādas, patikšanu nevar izmērīt un muzikālā dzirde ļauj saklausīt kaut ko vairāk kā parastam klausītājam. Bet tas ir pavisam cits stāsts.
Šī grāmata ir brāķis. Vēl var diskutēt par brāķa slieksni (manuprāt, tādam vispār nevajadzētu būt), bet tas jāatstāj profiņiem.
:)) vai ne? es gribu atpakaļ naudu par visām Eirovīzijām, jo man joprojām sāp ausis.
Un vēl ziņkārība, ja nu kāds eksperts izlasa un atrodas brīdis atbildēt. Kāpēc izskatās, ka visi ēd nost tulkotāju, ja ir iesaistīti vēl vismaz divi cilvēki, ja pareizi saprotu? Kā notiek tas viss process? Es iztēlotos, ka tulkotājs iedod skeletu un tad pārējie sakārto un apaudzē. Ja tulkotāji būtu ideāli, tad nevienu vairāk nevajadzētu. Kādi ir to redaktoru, konsultantu un visu pārējo pienākumi? Vai vienkārši tāpat kā zaudējot basketbolā, lai kurš aizmestu garām izšķirošo metienu, vienalga vainīgs treneris, kaut arī ir acīmredzams, kurš netrāpīja.
Manuprāt, neviens neēd tulkotāju (vismaz es nemanu, ka kāds to darītu). Ēd nost tulkojumu/ gala tekstu.
Šo jautājumu uzdevu izdevniecībai, jo gribēju saprast, kā tas process notiek- tulkotājs iztulko, redaktors rediģē, pārlasa tulkotājs, izlasa konsultants, vēlreiz rediģē redaktors, pārlasa kāds cits no izdevniecības,…? Bet šo neatbildēja. Tik pateica, ka pieaicināja konsultantu un uz viņu paļāvās. Nevaru gan iedomāties, kā dakteris labotu gramatiku. Droši vien izlasīja un palaboja tikai to, kas attiecas uz viņa jomu (kas būtu loģiski).
Šis tulkojums ir acīm redzams brāķis, nevienā sevi cienošā Latvijas izdevniecībā tāds nedrīkstētu būt publicēts. Tā ir tulkotāja atbildība, tulkotājs netaisa nekādus skeletus, tulkotājam ir jānodod pilnīgi gatavs teksts. Redaktoram teksts ir tikai jāpārbauda un jāizlabo gramatiskās, stila vai faktu kļūdas. Bet arī redaktors nedrīkstēja tādu izlaist cauri.
Redaktors nelabo interpunkciju, redaktoram ir jāiedziļinās tekstā, stilā un vēlams,lai redaktors pārzinātu avota valodu.
Tulkotājs ir atbildīgs par savu darbu, t.i. tulkojumu līdz publicēšanai. Pēc tulkojuma iesniegšana izdevniecībā darbs tiek rediģēts (te nu ļoti daudz atkarīgs no redaktora zināšanām un sadarbības starp tulkotāju un redaktoru), tad to saņem tulkotājs pārksatīšanai (piekrīt/nepiekrīt redaktora labojumiem), tad to lasa 1. korektors, tad 2. korektors. Bet beigu beigās visam “punktu pieliek” tulkotājs, jo viņš/viņa pārzina tekstu.
Annas Kalnas atbildes vēstulē: “tulkojuma jautājums” un “grāmatu atgriezt” – tipiski krievismi!
Būtu interesanti, ja kāds tulkotājs pastāstītu, tā teikt, par virtuvi. Cik ir viņa kompetence un atbildība, cik redaktora. Piemērs iz citas grāmatas- skandināvu (laikam norvēģu) krimiķis, bet tulkots “caur” angļu valodu. Džeks atnācis pie drauga un stāsta, ka viņa vasarnīcā notikusi ielaušanās. Draugs jautā :”tur, kur tu stāvi?”. Nu kā tad tur, kur stāv? Stāv taču drauga virtuvē! Saprotams, ka te ‘you stay’ vajadzēja tulkot kā “esi apmeties”, nevis “stāvi”.
Citā rindkopā ap Ziemassvētku laiku runā par atbraukšanu ciemos “boksa dienā”. Nezinu, vai Norvēģijā ir tāda dāvanu izsaiņošanas diena kā Anglijā, bet ar boksu jau nu gan tam nav sakara :) Un kurš nu nepamanīja- tulkotājs, redaktors vai korektors? Kuram būtu pienākums pamanīt?
Šis noteikti ir tas slavenais, lasītājiem zināmais “Jumavas” gadījums. :) Tā pirmām kārtām ir tulkotāja atbildība. Līgumos ar izdevniecībām tulkotāji apņemas iesniegt kvalitatīvu, pilnīgu un pareizu attiecīgā darba tulkojumu, ievērojot valodas normas un profesionālos tulkotāja darba principus. Protams, var kaut ko nezināt un nepamanīt (bet ne jau nu tādā apmērā), un ar uzspodrināšanu tad nodarbojas redaktors. Slikta tulkojuma gadījumā gan redaktoram var nākties darbu pamatīgi pārstrādāt. Te savu darbu kvalitatīvi nav izdarījis ne viens, ne otrs.
Starpvalodas izmantošana literāro darbu tulkošanā ir viena no nožēlojamakajām lietām, kas pastāv šajā jomā. Ļoti skumji, ka tas vēl aizvien tiek piekopts, un pat visnotaļ pazīstami rakstošie/tulkojošie vienā mierā atzīstas, ka to ir darījuši, un vēl pat ir visnotaļ lepni, ka dabūjuši kaut ko tādu gatavu. Tas ir tāpat, kā klusos telefonus spēlēt, kad beigās sākotnējais pateiktais vārds ir pārvērties līdz nepazīšanai.
Otra nožēlojamākā lieta šobrīd ir milzīgā vēlme ietaupīt uz profesionāla tulkotāja darbu, algojot studentus vai tos, kuri pāris mēnešus ir padzīvojuši ārzemēs, un tur mēs dabūjam gan pašreizējo filmu titrus, gan arī krietnu lērumu grāmatu. Cik reizes nav nācies paņemt iztulkotu grāmatu, izmežgīt acis un saprast, ka oriģināldarbs ir bijis vienkārši fantastisks, bet tulkojums ir nemākulīgi sa*irsts…
Nekas, toties izdevniecība ietaupīja. Super.
Oi nu- par filmu titriem… tie reizēm ir vispār… kā lai maigāk pasaka. Vienīgais labums, ka, sekojot sižetam, visādus “ļapsusus” vai nu neiznāk laika pamanīt, vai arī tie drīz aizmirstas. Krodziņa nosaukums “Prince Arms” pārtapis par “prinča rokām”… nu labi…
Nesen izlasīju Mākoņu atlasu. Tā sanāca, ka vispirms man tas patrāpījās angliski- viegli negāja, bet kaut kā cauri tiku un priecājos par autora izgudrotajām valodas metamorfozēm “nākotnes” stāstos- Sonmi un Zaharija. Bija liela interese, kā ar to būs ticis galā tulkotājs. Nu jā… nekā nebija ticis. Bija liela vilšanās, kaut gan tulkojums kopumā normāls.
Lai novērtētu tulkojuma kvalitāti, jāvelk ar pirkstu līdzi oriģināltekstam un tad tulkojumam. Un mazliet tomēr jāpārzina tulkošanas stratēģijas un tehnikas. Man vienmēr ir licis pasmaidīt “grāmatu blogeru” viedais teikums grāmatas emocionālā apraksta beigās – tulkojums bija labs, bija viegla lasīt. Diemžēl ir tādi autori, kas raksta, kā raksta, un nekas cits neatliek, kā viņu darbus attiecīgi tulkot.
Re, pamanīju iekš lsm.lv. Varbūt vērts paklausīties:
“Par tulkošanas būtību būs Ivara Šteinberga lekcija, kas būs skatāma 25. martā pulksten 19.00 Raiņa un Aspazijas mājas “Facebook” kontā.”