Tā nu sanāca, ka gads blogā jānoslēdz uz ne tik gaišas nots. Laikam pēdējie 15 mēneši manā dzīvē sanāca tādi, kādus neatminos piedzīvojis. Vieni vienīgi mīnusi! Bet vismaz cerība ir, ka nākamais gads būs labāks. Jo… nu sliktais limits būs pārtērēts un kādu laiku vajadzētu būt miers. Izklausās cerīgi (jā, zinu, ka pēc zebras melnās līnijas var nākt arī pakaļa).

Tad nu par to cerīgo. Ir doma, ka nu varēšu ar abām kājām nostāties uz zemes un ar abām rokām pieķerties tam, ko gribu izdarīt. Un ne tikai izdarīt, bet izdarīt labi. Tā, lai pašam prieks. Plāns jau sen ir, tik… nu jā- gribi sasmīdināt dievu, tad paziņo par plānu.

Pie visas tās pozitīvās cerības, gribētu arī pievienot laiku grāmatu lasīšanai un blogošanai. Zinu, tas skan pārāk nodrāzti un ar padsmit gadus senu smaciņu (bija te blogārē populāri gadumijās šo solīt pašam un sašam), bet, ja vairāk kā gadu esi izkritis ārā no savas laivas, tad gribās nokļūt tur atpakaļ un tikt savā ritmā. Tāpēc der arī tāda apņemšanās. Vai sanāks? Ir cerība.
Tāpat ir cerība, ka grāmatas tiks ne tikai lasītas, bet arī filmētas. Un lasīšanas kanāls iegūs saturu, skatītāji iegūs informāciju un Kosmoss iegūs pozitīvu lādiņu.

Jo tas pozitīvais noderētu. Ai, kā noderētu! Jūtu, ka visa šī smaguma ietekmē pamazām pārvēršos par īgnu un kašķīgu veci, kurš burkšķ uz apkārtējiem cilvēkiem, klusībā skaļi lamā citus autovadītājus un piecērt kāju uz apkārtējo stulbumu un nevīžību.

Šodien pat, ejot ārā no lielveikala, pamanīju, ka turpat stāvvietā viens kungs sēž mašīnā un izmet pa mašīnas logu savu vēl kūpošo izsmēķi. Piegāju klāt, pacēlu to un ar vārdiem- ”jums izkrita”, iemetu izsmēķi viņam mašīnas salonā. Un turpināju savu ceļu. Piekritīsiet- labs kašķīguma rādītājs. 
Vienīgi priecē, ka biju pieklājīgs un nepacēlu balsi. Tas vieš cerību, ka tik traki ar mani vēl nav.

Nu jā. Laikam šis ieraksts vairāk ir domāts, kā paziņošana, ka esmu vēl dzīvs un blogs nav aizmirsts. Uz šo tad jāatsperas un jādodas tālāk- cerīgā nākamajā gadā.