Gads ne tikai ir balts no abiem galiem- tam pa vidu ir arī mana bloga jubileja. Tad nu katru reizi mēģinu to atcerēties un pieminēt. Kā Uzrocis no Naksitrallīšiem- pats atceros un pats apsveicu. Citādi viss sajuks un aizmirsīsies. Kā nekā- gadi iet kā stirnas un zāļu skapītī man sen jau nestāv tikai trīs lietas…

Ik pa laikam jau uznāk doma likt punktu un iztikt tik ar twiteri. Varbūt vēl arī beidzot apgūt feisbuku. Bet visu laiku kaut kā atgriežos pie sava stūrīša un sava kaktiņa. Tā tomēr vienkāršāk- raksti ko gribi, neviens tev kārtības ruļļus nebāž ģīmī un nav jāmēž slikti komentāri. Varu spēlēties ar saviem alvas zaldātiņiem uz savām trepēm. Feini!

Visādus ciparus, kas saistīti ar blogu, es jau publicēju janvāra pirmajās dienās, tad nu paliek tikai netveramas lietas un filozofēšana. No sērijas – rakstīt biežāk, rakstīt labāk, ķert aktualitātes vai palikt tik pie pāris kategorijām. Bet arī te atgriežos pie domas, ka tie visi ir lieki un nevajadzīgi rāmji ar kuriem sevi ierobežot. Nav taču jāgaida Zālamans, kurš uz pleca liek roku- vari rakstīt ko un kad vēlies. Gala beigās- personīgais blogs tāpēc ir personīgs blogs, ka vari tajā izpaust personīgas domas personīgā biežumā un tikpat personīgā tēmu plašumā.

Tā kā līdz nākamajai jubilejai ir jāgaida vesels gads, tad pa vidu jārada vēl kāda svētku diena. Un tāda būs pēc četrpadsmit grāmatām- tad tiks sasniegts 600. grāmatas apskats manā blogā.

Tad nu ar svētku sajūtu šodien, ar svētku gaidām pēc četrpadsmit grāmatām tuvākā nākotnē un ļoti lielām gaidām, ka miers un svētki pavisam drīz būs arī pasaulē, lieku punktu savam jubilejas apcerējumam. Vēl tik pašā nobeigumā vecumam atbilstošs jautājums- vai tu lasīsi, kad man vairs nebūs sešpadsmit?