Pēdējo dienu notikumi visiem liek skandināt veco pantiņu- ”Puika turi nagus tīrus, baciļi gāž lielus vīrus”. Tad nu lielais vairums, apgādājušies ar dažnedažādiem tīrāmiem un dezinficējošiem līdzekļiem, sejas maskām, respiratoriem un griķiem, maina savus paradumus- mazgā rokas pēc tualetes, dezinficē rokas pēc publiskas iziešanas, negramstās gar ģīmi un nebāž pirkstus mutēs. Tas priecē- sabiedrība izglītojas. Bet ir viena lieta, kur ar prasītos sabiedrības pieaugšana. Proti- veikalos izliktie vaļējie ēdieni. Vai nu tās būtu smalkmaizītes uz galdiem, uz vietas ceptā maize, rieksti grozos, cepumi kastēs, salātu bārs, zivis uz ledus, utt. Ir milzīgs daudzums ar produktiem, kuri veikalos ir ”zem klajas debess”.

Un tagad uzburam ainiņu- cik gan cilvēku vienā dienā nostaigā gar šīm smalkmaizītēm, zivīm vai riekstiem. Cik no viņiem šos produktus apelpo, apklepo, apšķauda. Kāds vēl apgramsta (un kur viņam rokas bijušas pirms tam?). Ja vēl kāda vaļēja brūce uz pirkstiem. Kādi putekļi tiek sanesti no ārpuses un cik ar kājām un drēbēm pacelti no grīdas. Un tagad iedomājamies kāda ”glazūra” ir uz smalkmaizītēm vai cepumiem? Ņammīī!

Protams, veikalos ir vienreizlietojamie cimdi un uzraksti. Bet nemānīsim sevi- ne jau visi ir tik apzinīgi pret sevi, kur nu vēl pret citiem. Skaidrs, ka vīrusu un baktēriju ražas laikā te ir brīnišķīga vieta šo sīkbūtņu izaugsmei. Nu gluži kā senajā stāstā par mēri un vienīgo ūdens aku pilsētas centrā.

Veikali pamazām audzina pircējus un radina pie saviem maisiņiem (lieliem un maziem), pašapkalpošanās kasēm un biežlietojamiem traukiem. Manuprāt, būtu pēdējais laiks arī audzināt pie prātīgi iepakotiem produktiem. Un es te nedomāju, ka uzreiz katra bulka jātin plēves kārtās. Pietiks, ja uzliks jumtiņu. Vismaz tiem produktiem, kuriem nav paredzēta mazgāšana vai termiska apstrāde.
Protams, vēl labāk būtu, ja vīrusu laikā cilvēki šādus produktus nepirktu vispār.