Autors: Visente Aleiksandre
Izdevniecība: Панорама
Gads: 1997
LPP: 22

Par grāmatu-
1977.gada Nobela prēmijas literatūrā ieguvēja, spāņu dzejnieka Visentes Aleiksandre dzeja.

Tā kā man Nobela lasīšana jau ir ar pamatīgu stāžu un teju ar visiem darbiem esmu nodrošinājies, tad palaidu garām, ka Leons Briedis pirms pieciem gadiem izdeva Spāņu dzejas antoloģiju, kurā bija iekļauti Visentes Aleiksandra dzejoļi. Šo garām palaidumu pamanīju tikai pēc autora dzejoļu izlasīšanas krievu valodā. Nekas, lietas būtību tas nemaina. Varbūt vienīgi būs nākamajā bibliotēkas apmeklējumā paņemt šo grāmatu, lai iepazītos ar tur esošo Aleiksandre dzeju.

Šajā mazajā izlasē bija ļoti jūtama autora vēlme pēc brīvības. Bieži bija rindiņas, kas aicināja saglabāt cerību un tiekties pēc brīvības. Protams, bija arī kāda romantiska nots, bet arī te tā vairāk sasaistījās ar brīvības alkām.

Patika rindiņas par ieslodzītajiem ķermeņiem, kas ļāva domāt, ka gars nav pakļauts un līdz ar to ir cerība tikt brīvam.

It kā jau skaidrs, kāpēc autors tik ļoti lielu uzsvaru licis uz brīvību un cīņu par to- kā nekā Spānija kādu laiku tika pakļauta fašistiskam režīmam, kurā cieta dzejnieka līdzgaitnieki (Federiko Garsija Lorka).

Pašam viņam, veselību problēmu dēļ, nebija iespēja pamest Spāniju un viņš pārdzīvoja par to ”cilvēku ilgām, kuras iegrūstas dziļā haosā”.

Spēcīgi un iedvesmojoši dzejoļi.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.