Par grāmatu-
Latvijas kultūras kanonā ierakstītās Rūdolfa Blaumaņa noveles.

Pamazām tuvojos vēl kādam savam lasīšanas izaicinājumam- izlasīt visu kultūras kanonā minēto literatūru. Šogad noslēdzu Blaumani- izlasīju Indrānus un nu arī visas noveles.

Pirmais darbs noveļu lasīšanā, bija atrast cik un kuras ir noveles, jo visur skopi tik pasaka, ka ir virs desmit. Tā nu sanāca saskaitīt vienpadsmit noveles. Pēc tam bija jāmedī katra rokā- dažas bija internetā, dažas bija vecā drukā, dažas bija kādā sējumā.

Tā kā noveles ir daudz un dažādas, tad mēģināšu secīgi katru pavisam īsi aprakstīt un beigās padalīties ar iespaidiem.

Romeo un Jūlija- nelaimīgs mīlasstāsts, kur vecāku dēļ cieš divi jaunieši. Lai arī bija doma viņiem apprecēties slepus, kāda vēstule pārvelk svītru viņu nākotnei.

Pērkoņa negaiss- Roplaiņu saimnieks ar sievu dzīvo taupīgi un vēlas, lai arī viņu vienīgais dēls Krustiņš būtu taupīgs un kārtīgs. Mēģinot to pārāk kontrolēt, viņi nemaz nepamana, ka tikai grūž savu dēlu tālāk no sevis.

Raudupiete- Raudupu saimniece palikusi atraitnēs ar savu mazo dēlu Matīsiņu un jūt, ka nespēj tikt galā ar lielo saimniecību. Uzrunājusi gados par sevi jaunāko Kārli nākt pie viņas par vīru, bet saņēmusi atteikumu. Jo, Kārļam netīkot saimniekot tur, kur ne viņš, bet Matīsiņš būs saimnieks. Vēlāk šie vārdi kļūst liktenīgi Matīsiņam un arī Raudupiete nespēj pārdzīvot ne atteikumu, ne dēla nāvi.

Baltais- jaunais un daudzsološais mākslinieks Jānis Kalnroze atgriešas tēva saimniecībā, lai parādītu, ka viņš ieguvis medaļu, nopelnījis naudu un kļuvis par labu mākslinieku. Tur višņ sastop jaunu kalpu Jāni, kurš viņam atklāj savu smalko un trauslo dvēseli, kā arī to, ka meklē sev sievu, bet tādu, kura būs viņam vienīgā. Kādu laiku vēlāk viņu saimniecībā sāk strādāt šuvēja Marija un Jānis iedegas kvēlā mīlestībā pret viņu. Lai arī Marija atraida viņa precību piedāvāajumus, Jānis ir neatlaidīgs un beigās panāk savu. Bet Marijai bija kāds iemesls viņas ilgajai atraidīšanai.

Salna pavasarī- Andrs ar Lieni ir iemīlējušies un jau kaļ nākotnes plānus, bet te negaidīti uzrodas Lienei precinieks- bagātais septiņdesmit divus gadus vecais kaimiņu Mālnieks. Lai arī Lienei pirmā doma ir atraidīt precinieku, izdzirdusi, kādas bagātības viņai tiek solīts, viņa pārdomā un piekrīt.

Purva bridējs- Kristīne strādā muižā. Arī Edgars tur strādā par puisi. Kristīne ir apsolījusi mātei, ka tā neprecēs Edgaru, jo, lai arī viņš ir skaists, viņa dzērāja un meitu ģēģera slava ir zināma tālu aiz pagasta robežām. Tāpēc Kristīnes māte cer, ka meita iemīlēs bagāto Akmentiņu un kļūs par saimnieci. Edgars negrib zaudēt Kristīni un apsolās laboties.

Andriksons- saimnieku Andriksonu izsauca pie jaunā barona, lai parunātu par mežsarga uzlikto sodu Andriksonam, jo viņš zāģējis ozolus bez atļaujas. Izrādās, ka ozolus Andriksons ir mantojis no tēva vēl vecā barona laikos un tagad uzskatījis, ka drīkst ņemt bez prasīšanas. Jaunais barons ar to nav bijis mierā un Andriksonam nejaušs gadījums sniedza ideju, kā dusmās atmaksāt baronam par netaisnību.

Nāves ēnā- četrpadsmit zvejnieki uz ledus gabala tiek iepūsti jūrā. Kad pamanīja, tad bija par vēlu- līdz krastam aizpeldēt nav iespējams. Tā viņi vairākas dienas peld pa jūru un cer drīz ieraudzīt glābējus. Viņus pamana kāda igauņu zvejnieku laiva, bet visiem vieta tajā nav. Uz ledus gabala jāpaliek trijiem.

Dancis pa trim- mežsargs noskatījis daiļo Ilzi, kurā ieskatījies arī Ješka. Tik kur nu Ješkam stāties pretī bagātajam un glītajam mežsargam! Viņš gandrīz vai bezcerīgi padodas šajā cīņā un teju vai nospriedis, ka šoreiz viņam jāpaliek zaudētājos. Bet kādā deju balles laikā viss mainās.

Laimes klēpī- Ieva izgāja pie vecā Lauska par sievu un domāja, ka spēs gan saimniekot, gan arī drīz sagaidīs vecā nāves. Bet vecais nemira, taisni otrādi- kļuva aizvien žirgtāks un veselīgāks. Toties Ieva saguma aizvien vairāk un nejaušs nelaimes gadījums pārvilka strīpu viņu kopdzīvei.

Slepkavas- Uz ceļa pie kādas saimniecības atrod beigtu lopu uzpircēju. Izskatās, ka apgāzušies rati un braucējs krītot nosities. Tā kā šodien kārtībnieks nav uz vietas pagastā, tad tiek norīkoti no saimniecības divi puiši, lai apsargā mironi un negadījuma vietu. Nakts vidū kādam no viņiem ienāk prātā apskatīt miroņa kabatas. Atrastā summa ir liela. Tā vietā, lai naudu sadalītu brālīgi uz pusēm, vecākais un stiprākais paņem lielāko daļu. Abi sastrīdas un sēžot tumsā abiem piezogas mantkārības velniņš, kura labākais ieteikums ir noslepkavot otru, lai pievāktu visu guvumu.

Laikam pusi no šīm novelēm lasīju pirmoreiz. Otra puse tika lasīta skolas laikā- Raudupiete, Salna pavasarī, Purva bridējs, Nāves ēnā, Andriksons. Un šī otra puse, manuprāt, ir galvas tiesu pārāka par pirmo. Un tas nav tikai pārlasīšanas nopelns vai sentiments no skolas laikiem. Pirmajai pusei pietrūkst kaut kāda enerģija, kas līdz ar to galīgi nespēj ievilkt un līdzi just. Var jau būt, ka nespēju uztaustīt, bet vairāk likās, ka autors cenšas kaut ko nokopēt no sevis vai pietrūka emociju gan pašam, gan personāžiem.

Ja kāds saka, ka Blaumaņa noveles ir drūmas un bēdīgas, tad nevajag ticēt. Vismaz lielākajā daļā no tām ir ļoti smalki iepīts tā laika dzīves raksturojums un tikpat smalki viņš liek lasītājam domāt par izlasīto. Un te nepietiks atcerēties tik kaut ko no galvenajiem tēliem- te uzmanība jāpievērš ikvienam. Tad bilde var izrādīties savādāka.

Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.