Lauku sētas latviskās identitātes pabojāšanas plāns.
Skaistas latviešu lauku sētas pirmais un galvenais nosacījums ir ainaviskums. Ar tādu domu savulaik iegādājos īpašumu laukos un ar tādu domu šobrīd to mēģinu pilnveidot. Tā kā katram laikam savas prasības, tad nebija doma par katrām varītēm palikt vien pie senču stila. Tāpat jau elektrības stabi un šīfera jumts ir ieviesis zināmas korekcijas lauku sētas vaibstos. Tad nu jāmēģina pielāgoties pašam un pielāgot stādījumus. Ja ar pirmo kaut kā iet uz priekšu, tad ar otro kārpos uz vietas. Stādīšana un stādījumu kopšana prasa pamatīgu ieguldīšanos un ne vienmēr tā atdeve ir garantēta. Skaidrs, ka stādāmais materiāls, pašu prasme un laikapstākļi ne vienmēr sakrīt pareizi un precīzi. Bet rezultāts, vienalga- liels vai mazs, sniedz gandarījumu. Un dod spēku turpināt.
Tikai ir vēl viens bet- liels, negants un grūti kontrolējams. Kaitēkļi! Lai piedod biologi, bet tā es dēvēju visus tos, kuri staigā pa manu sētu un ievāc ražu. Manu ražu. Un bieži vien ievāc ar visu krūmu vai stādu.
Meža cūkas noraka sviesta pupiņas, zirņus, izrakņāja avenājus. Stirnas nograuza okru, apgrauza zemenes, izplēsa jāņogkrūmu, nodīrāja ābelītes, pīlādzi (augšējā attēlā redzams), smiltsērkšķus. Jenotsuns izplēsa zemenes un sabojāja plēvi uz dobēm. Ūdensžurka noēda ķirbju saknes un apgrauza plūmei saknes. Vēl kāds noēda visas ērkšķogas (atstāja tik krūma viducī) un plūškoku ogas. Bebrs ar savulaik ābeļdārzu pabojāja.
Katru gadu vēroju kā aizvien vairāk šie meža nekauņas dara man pāri. Sarakstu varu papildināt teju katru gadu un teju ar jaunu kultūru. Nolaižas rokas.
Protams, es saprotu- gribi dzīvot laukos, tad sadzīvo ar šādiem kaimiņiem. Vai nu nestādi neko vai stādi un meklē risinājumu stādījumu aizsardzībai.
Pagaidām vienīgais un sakarīgais risinājums ir žogs. Kārtīgs lauksaimniecības žogs vismaz divu metru augstumā. It kā jau latviešu lauku sētas identitātei nepiestāv žogs, pie tam drāšu, bet vajag. Un te nu ir pārdomas- ierobežot katru lauku? Katru dobi? Katru stādu?
Bail, ka šādi mazi pinumu pleķīši pamatīgi izbojās to lauku ainavu. Drošāk stādījumiem būs, protams. Bet kam man šādu lauku sētu, kura izskatās kā padomjlaiku mazdārziņu rajons?
Pīt apkārt pa perimetru? It kā tā platība nav tik liela un žogu varētu apvilkt teritorijas lielākajai daļai (pļavas un apaugumu varētu atstāt meža zvēriem). Tik tas lauksaimniecības siets ne tuvu nav ainavisks, bet cits variants neizskatās reāls (pinums, koka sēta, zedeņi). Tad nu dilemma par ainaviskumu un latvju sētu, pāriet praktiskā skatījumā- ja gribi stādīt (un es GRIBU stādīt), tad šāds žogs ir vienīgā tava cerība. Skatoties uz apgrauztajiem kokiem un krūmiem, gribas atmest tai senču sētas ainavai ar roku un aizsargāt savu darbu. Skaidrs, viens žogs jau nepasargās no visiem kaitēkļiem, bet vismaz prom no kakla būs lielāko kaitēkļu frakcija. Un tas nozīmē, ka beidzot būs pašam savas jāņogas, plūškoki, ērkšķogas… un arī pupiņas, zirņi, kartupeļi, ….
Un, kazi, varbūt vairs nebūs redzami arī divkājaino kaitēkļu pēdas. Šī gan man ir mistika, jo sēta ir nomaļā vietā un nevienam it kā nevajadzētu te rādīties, kur nu vēl ar plikām pēdām…. Nepatīkami ir redzēt, ka svešinieki tavā prombūtnē vazājas pa tavu īpašumu. Pagaidām gan it kā bez nagu palaišanas. Gadus desmit atpakaļ gan kāds izdomāja privatizēt dažus metāla priekšmetus. Un šis ir vēl viens apstāklis, kā dēļ negribu likt žogu- garnadzis var notīt. Kaut vai posmu. Un tad zvēriem ceļš vaļā.
Daudzās pārdomu stundas lika visu šo augstākminēto apdomāt un pārdomāt. Pagaidām nav dzelžaina pārliecība, ka žogs atrisinās visas lielo kaitēkļu problēmas. Cik nav dzirdēti stāsti, ka lec pāri žogam, ielien pa spraugām un krituši koki paver skrejceļu. Un tad zvērs netiek vairs ārā un skādi nodara vēl lielāku.
Arī ainavisko jautājumu varētu atrisināt- apaudzē žogu ar vīteņaugiem, avenājiem, aktinīdijām, dzīvžogu. Lai arī žogs paliek žogs, šādi tomēr kaut kā piesegs tos metāla pinumus un par kārtu labāk iekļausies ainavā.
Lai piedod man senču sētu košuma kopēji, bet, saliekot visus par un pret, izskatās, ka nākamā gada pavasarī man būs pamatīga nodarbe- aplikt žogu tiem pāris hektāriem un turēt īkšķus, ka tas labi kalpos.
Leave a Reply