Zemes darbi ik pa laikam var izspēlēt kādu lielāku vai mazāku joku akmeņa formā. Te, rokot ar lāpstu, tā nošņirkst pret kādu zemes akmeni. Te dakšas zari iesprūst zem kāda palielāka laukakmeņa. Ar mazākiem un lielākiem var tikt galā tos izrokot. Bet ar lielākiem jādomā par citu plānu. Protams, var pasaukt palīgā kaimiņu ar kādu racējtehniku vai kādu viesspēlētāju no ss.lv. Bet abi varianti ir dārgi un ne vienmēr pieejami. Tāpēc es izvēlējos trešo- ierakšanu dziļāk.



Vienā pļavā, starp zālēm vīdēja akmens- mazas bumbas lielumā. It kā netraucēja, jo ar trimmeri jau biju iemanījies viņu laicīgi pamanīt un skādi tas neradīja. Traucēt sāka tad, kad nospriedu šo pļavu pārvērst par lauku. Tad nu izdomāju to akmeni izrakt un aiznest kaut kur tālāk. Piemēram, pie topošās ugunskura vietas. Aha, aiznest…
Izrādījās, ka akmens ir, maigi sakot, liels. Un te nu bija tikai tie divi pirmie varianti. Bet tā kā kaimiņos man nav šādi racēji, tad nu nospriedu, ka lāpsta mans draugs un palīgs. Cik tad nu būs jārok- puse dienas darba. Izrādījās, ka nedaudz vairāk gan. Jo jāstrādā prātīgi- gan, lai nesajauktu augsnes horizontus, gan, lai akmens nesaspiestu pašu. Tā nu lēni un prātīgi apraku apkārt, paraku apakšā un beigās palēkāju pa virsu. Sākumā bez reakcijas. Kad parakos vēl apakšā (biju ļoti prātīgs), tad jau varēja ar nelielu piepūli pagāzt uz sāniem. Doma bija dabūt vismaz lāpstas dziļumā, lai kādam brīdim ir miers. Skaidrs, ka sals un rakšana to atkal pēc kāda laika izcels saulītē, bet nu uz to brīdi gan jau būšu izdomājis kā to jautājumu atrisināt.



Otrs akmens mani pārsteidza gatavojot lauku nākamā gada ķiploku stādīšanai. Frēzēju augsni un vienā punktā man frēze it kā palecas. No sākuma nospriedu, ka sakne pie vainas (iepriekš tur bija smiltsērkšķu krūmi). Ņēmu cirvi un lāpstu un devos likvidēt lieko elementu. Nekā! Akmens. Un kārtējo reizi sivēns prāvs un neceļams.



Tā kā skola jau bija rokā, tad nu ķēros pie rakšanas darbiem. Bedre sanāca apmēram līdzīga un arī šoreiz akmens bija izbāzis savu spico galu virspusē. Tik, lai nesanāktu šūpoles un gaisā nepaceltos resnais gals, te bija smalki jāapdomā uz kuriem sāniem gāzt, lai sanāktu tas pats minimālais lāpstas dziļums. Manuprāt, viss izdevās godam. Tik piebilde sev un citiem- nevajag lēkāt uz šāda akmeņa! Tas var bēdīgi beigties. Labāk ar kādu sviru pabīdīt. Šoreiz paveicās nokrist pieklājīgi un bez apkārtstāvošiem filmētājiem. Bet svira noderēja vēlāk, jo nācās mazliet pabīdīt to sivēnu uz dziļāku bedresgalu, lai nogultu i dziļāk, i plakaniskāk.


Bedre aizbērta, rakums nogrābts. Nu var iet pāri frēzēdams.