Tīrot un kārtojos virtuālos plauktus, pamanīju, ka man ir kaudzīte rakstu, kuriem nav pielikts punkts un palaists tautās. Viens no tiem ir par vasarā savā sētā pamanīto čūsku. Precīzāk – to, kas no tās palikusi pāri. Iepriekš biju atradis čūsku ādas, biju arī dažas pārpļāvis uz pusēm, bet šāds eksemplārs nebija redzēts. Nezinu kurš ir spējīgs tik filigrāni nodīrāt čūsku līdz ”asakai”.  Pirmā doma bija meža pūce (kaut kur netālu dzīvo) vai kāds klijāns. Bet pēc tam jau aizdomājos, ka varētu būt arī kāds četrkājis, kuram patīk visu glīti noskrubināt. Lai vai kā, pēc brīža (kad beidzu pļaut zāli), šis kaulainais pārpalikums bija jau pazudis.