Ik pa brīdim tīmekļa sociālajā daļā pamanu šūmēšanos par vienu vai otru tiesas spriedumu. Kādam šoferim pārāk mazs sods, Ukrainas karoga sitējam pārāk nosacīts sods, sievas sitējam pārāk maigs sods. Tāda sajūta, ka tauta būtu gatava ja ne linčot, tad centrālajā tirgus laukumā pagales pienestu pilnīgi noteikti. Līdz šim uz soctīklu šūmēšanos skatījos ļoti rezervēti, jo, kā nekā- tiesu vara Latvijā ir neatkarīga un, ja jau tā ir šādi lēmusi, tad ir bijis iemesls. Kaut vai tam pašam Ukrainas karoga sitējam- četri gadi (nosacīti un pārbaudes laiks) plus vairāk kā seši tūkstoši eiro samaksāja kompensācijā. Manuprāt, tas ir pietiekami liels sods par dūru palaišanu. Protams, var diskutēt par dūru palaišanas iemeslu, bet tāpat- četri gadi ir ilgs laika periods. Cilvēkam nu ir laiks pārdomām un dzīves uztveres maiņai, ja vien negribēs riskēt un nosacīto pārvērst par sacīto.

Ziņu portālos tomēr tā informācija ne tuvu nav pilnīga. Un, ja arī būtu, tad manas juridiskās [ne]zināšanas tāpat to nespētu sakārtot saprotamā tekstā. Saprotu arī tautas vēlmi pēc asinīm, bet nez vai tas būtu pareizi par katru skaļu lietu prasīt visus iespējamos maksimālos sodus, lai tik šī asiņu kāre tiktu apmierināta.

Tā bija mana pārliecība. Līdz šim. Līdz izlasīju ziņu, ka Latvijas pilsonim piesprieda 15500 eiro sodu par valsts nodevību. Par to, ka viņš ”laika periodā no 2017. gada līdz 2022. gada novembrim, personisku apsvērumu un mantkārīgu tieksmju nolūkā, sniedza attiecīgu intelektuālu un fizisku atbalstu ārvalstij, t.i., Krievijas Federācijai. Apsūdzētais apzinājās, ka viens no Krievijas Federācijas uzdevumiem ir stiprināt un paplašināt tās ietekmi Baltijas un citās Eiropas Savienības valstīs, tai skaitā vēršoties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu, valsts iekārtu un valsts drošību kopumā.”

Pārliecība saka, ka nodarījums ir ļoti smags. Un tā pati pārliecība saka, ka paprasītā cena par pieķeršanu ir niecīga.

Un, izrādās, ka šāds izcenojums nav vienīgais- 2021.gada 3.novembrī aizturēja Ruslanu (11.-12.lpp). Arī Latvijas pilsoni. Arī viņam bija uzdevums uzturēt konspiratīvās telpas, ievākt informāciju, veidot slēptuves diversiju veikšanai. Pārdot savu valsti. Un viņam sods nedaudz mazāks- 15000 eiro. Tiesa, 2022.gadā ir vēl trīs spiegošanas gadījumi un pārējiem ir reāli cietumsodi (no trim līdz astoņiem gadiem).

Un te mana pārliecība šķobās un ļogās- varbūt nemaz nav tā kā izskatās? Ukrainas piemērs ļoti spilgti parāda, kādas var būt sekas pārāk maigai attieksmei (gribētos teikt- pat nevērībai) pret savas valsts nodevējiem. Un daži tūkstoši eiro tādiem ir maiga attieksme. Tas nav sods, bet tikai soda nauda. Rēķins, kura īsto apmaksātāju mēs nezinām un visticamāk neuzzināsim. Bet, no otras puses- nav jau tikai tā, ka spiegiem un valsts nodevējiem ļauj tikai atpirkties. Ir arī reāli cietumsodi. Tāpēc arī gribētos cerēt, ka tas rēķins tomēr ir lielāks vai arī tur kaut kas klāt pierakstīts ar tiem mazajiem burtiņiem, kas parasti ir līgumos un, ko parasti neviens nepamana. Varbūt tur komplektā nāca kāda nebūt papildus atzīšanās, kas ļauj notvert nākamo valsts nodevēju vai pat vairākus? To jau mēs neuzzināsim un neviens to skaļi nestāstīs.

Laikam jāpaliek pie sākotnējās pārliecības- tiesu vara ir neatkarīga un tā zina, ko dara. Vienīgais, tiesu varai nekaitētu arī sabiedrībai paskaidrot, ka tā zina, ko dara.