Tā kā laukos ir jāsadzīvo ar veselu baru kaitēkļu un liekēžu (jā, es par jums- stirnas, cūkas, ūdensžurkas un kurmji runāju), tad nav liela izvēle, ko stādīt iekoptajos zemes stūrīšos un kaktiņos. Nospriedu, ka ķiploki ir viena no tām kultūrām, kas ir piemērota manam šī brīža režīmam un iespējām. Kā arī biju pārliecināts, ka cūkas ķiplokos neraks, stirnas ķiploku lakstus negrauzīs un ūdensžurkas ķiploku galviņas nenoēdīs. Gandrīz jau tā arī bija. Izcēlās ūdensžurka, kura bija savākusi savā midzenī paprāvu daļu no vienas dobes iestādītā. Pavasarī jauki izskatījās kā ārpus rindām saasnojuši dažos lauka stūros tādi kupli ķiploku pudurīši.



Pirms stādāmmateriāla iegādes es palasīju gudrus rakstus un papētīju piedāvājumu. Likās, ka viss ir tieši tā, kā biju iedomājies un iztēlojies. Tik viena bēda- atrast labu stādāmmateriālu bija pamatīgas galvassāpes. Te vienam jau viss iztirgots, te otrs tirgo tikai daivotus ķiplokus (tas ir nepareizi- daivo tikai tajā pašā dienā, kad stāda vai iepriekšējā! Un tā nevar noteikt vai ķiploku galviņa nav bojāta (blakus daivas sapuvušas, ar ērcēm, utt)), te citam atvērušās galviņas un vēl aizdomīgi caurumi daiviņās. Beigās atradu vienu lielo audzētāju, kurš piedāvāja pirmā ataudzējuma šķirni Ļubaša. Tā, kā teju katrs tirgotājs piedāvā tikai šo šķirni, tad atmetu savai cerībai- stādīt vietējo šķirni, ar roku. Sagaidīju Omnivā savu maišeli ar lielām un skaistām ķiploku galviņām un sapratu, kāpēc viedi cilvēki iesaka stādīšanai izmantot mazākas galviņas un daiviņas- jo lielāka galviņa, jo smagāks (un attiecīgi arī mazāk) stādāmmateriāls. Te matemātika ir vienkārša- jo mazākas galviņas, jo vairāk ir ko stādīt. Un, kā minēts gudrās grāmatās- liela iestādītā daiva nenozīmē, ka izaugs liela galva.



Tā nu sanāca, ka pirmais stādījums bija vairākkārt mazāks, kā sākumā plānoju. Neko darīt- parēķināju, ka ar trešo gadu varētu sanākt gan plānotajai platībai, gan arī ko novākt tirgošanai.

Bet sanāca tā, ka raža nesanāk tāda, kā vajadzētu būt. Skaidrs, nedaudz iekavēju ar ravēšanu un jāpārdomā laistīšana, jo, izskatās, ka mūsu vasaras paliek ar garākiem sausuma periodiem un ne visas kultūras ir apmierinātas, ka tām nedod dzert (ziedēšanas laikā ķiplokiem ūdeni vajag jo īpaši). Vēl arī ar tiem ķiploku ziediem nočakarējos- mēģināju sev pirmajā gadā iemānīt, ka nekāda jau dižā starpība nebūs, ja ziednešus atstāšu nenogrieztus. Bet otrā gadā paeksperimentējot- bija gan.



Labi, tā visa ir dzīves gudrība, kas nāk ar laiku un pieredzi. Cita lieta ir pašas šķirnes īpašības. Un te nu secināju, ka man Ļubaša nepatīk. Jā, galviņas ir lielas, cietas, labi glabājas. Arī kāti lieli un stingri. Var labi pārdot. Bet! Bet garša ir blāva. Nevar teikt, ka šos ķiplokus var ēst tīrā veidā, bet ļoti vāji jūt to ķiploku garšu, kas no bērnības ir iesēdies, kā ir jāgaršo ķiplokam. Tāpēc aizvadītajā gadā nospriedu pārdot teju visu Ļubašas ražu un sameklēt vietējos. Lielas cerības neloloju, jo iepriekš neizdevās un nebija pārliecība, ka pa šiem pāris gadiem kaut kas būs mainījies. Paveicās! Sameklēju ‘’Latvijas ķiploks’’ saimnieci un sarunāju, ka viņa man pārdos dažus kilogramus vietējās šķirnes Kente un Porcelāns. Pat sakrita tā, ka ķiplokus pieveda man klāt. Liels prieks un milzīgs paldies par tik labu sadarbību.



Tā nu sanāca, ka rudens stādīšanai man nu bija trīs šķirnes, bet bija problēmas ar vietu- elektriķi gatavojās mainīt līniju un tā nu sanāca, ka mani tīrumiņi bija tieši pie elektrolīnijas. Nedaudz jāsaspiežas, bet ko padarīsi. Kopumā viss sanāca glīti- iestādīju visas trīs šķirnes, elektriķi savu darbu paveica rūpīgi un no stādījumiem neko nesabojāja.



Tagad skatos uz ķiploku dobēm un redzu, ka Porcelāns aug pamatīgi – laksti lielāki kā Ļubašai. Ceru, ka zem zemes rezultāts būs tikpat varens un nebūs kā Bidstrupa karikatūrā.

Par garšu- rudenī nedaudz tiku arī pie jauno šķirņu pagaršošanas, jo Porcelānam jāstāda tikai ārējās daivas un iekšējās līdz ar to palika ēšanai. Ir jūtami labāks (asāks) par Ļubašu. Par Kenti vēl nemāku teikt, bet ceru uz tikpat asu rezultātu.

Paskatīšos, kāda šogad būs raža un tad domāšu. Pagaidām ir sajūta, ka atvadīšos no Ļubašas pavisam un palikšu pie abām vietējām šķirnēm. Galvas nebūs tik lielas kā Ļubašai, bet ceru, ka ļaudis ar laiku iemācīsies, ka ne jau izmērā slēpjas ķiploka būtība.