Ik pa brīdim sanāk iemest skatienu autotirgotāju sludinājumos. Tā, bez īpaša nodoma- tik vien, lai apskatītu kā mainās piedāvājums un, kas jauns tirgū.
Visa cita starpā ir viena lieta, kas tur nemainās nemaz- ir vesela gūzma ar piedāvājumu, ko varētu apzīmēt ar vārdu salikumu ”lauku šroti”. Proti, veci un ne tik veci auto, kuri savas dienas, nē- gadus, pavada rūsot kaut kur šķūņmalē, kūtspakaļā vai stutējot kādas ēkas pakšķi.

Netīri, zālē ieauguši, rūsas saēsti, detaļas zaudējuši vai avārijās cietuši. Vienkārši sakot lūznis, kuru sen jau vaidzēja aizvest uz Liepājas drāšu fabrīķi. Tā vietā cilvēki to gadiem marinē savā acu priekšā, it kā tā censtos caur to vēlreiz izdzīvot savu jaunību, kad pirka to pasātu par dārgu naudu un ar šiku vizinājās ciemam cauri. Vai arī tas ir palicis kā vienīgā piemiņa no Laimonīša.

Pasāts nebrauks! Tāpat kā jaunība vairs nebrauc. Un Laimonis. Ja auto nebrauc, tas ir lūznis vai detaļu donors. Abos gadījumos to viegli pārbaudīt- ja donora sludinājums nestrādā, tātad tas ir lūznis. Āķējam pakaļā vai liekam uz piekabes un vedam prom. Nav ko to turēt pagalmā nātru apaugušu un cerot, ka tūlīt klāt būs pircējs ar lielo vēlmi nopirkt šo lūzni (tādi pircēji vispār pastāv?).
Cilvēks veido vidi sev apkārt. Un apkārtējā vide veido cilvēku. Tāda laba simbioze, kurā šādi šroti bojā abus.

0