Jau kopš novembra sākuma ļaudis diezgan aktīvi izsakās par teju gandrīz vai pabeigto Aleksandra Čaka ielu Rīgā. Protams, arī pirms tam šī iela tika locīta dažādos veidos — pirms remonta nevarēja pabraukt, jo bija bedres un remonta laikā nevarēja pabraukt, jo bija remonts. Tagad, kad it kā bedru nav, un remonta sunim ir pārkāpts pāri un palikusi tikai aste ar krāsojumiem un ceļa zīmēm, ir parādījusies jauna tēma runāšanai. Proti — uz Čaka ielas ir izvietotas velojoslas. Pagaidām un kā eksperiments. Ja pareizi sapratu — no decembra līdz aprīlim.

Man radās interese — ko ar šo eksperimentu vēlas panākt? It kā jau vajadzētu būt kādam mērķim un punktiem, kuru izpildes vai neizpildes gadījumā varēs spriest par eksperimenta izdošanos vai neizdošanos. Kas ir tas, ko vēlas mainīt uz esošās ielas un, kas ļaus izdarīt secinājumus par labu vienam vai otram lēmumam pavasarī. Nospriedu, ka jāuztaisa mazs kopsavilkums, lai pavasarī ir kur iemest aci un salīdzināt situācijas un secinājumus.

Tāpēc ķēros pie interneta un sāku meklēt kādu dokumentu, lēmumu, mērķi, jēgu un visu pārējo, ko varētu sameklēt par šo eksperimentu. Ar atradumiem neveicās, tāpēc uzrunāju tviterī dažus aktīvistus, domniekus un iesaistītos. Arī te ar atbildēm nepaveicās- kurš neatbildēja, kurš atbildēja ar nezināšanu. Vienīgi domniece Alija Turlaja atbildēja prātīgi — pāradresēja tvītu tiem domes darbiniekiem, kuri varētu sniegt kādu skaidrojumu. Bet klusums sekoja arī no viņu puses.



laikam jāsecina, ka šāda mērķa nav. Nav nekāda jēgpilna pamata Čaka ielas velojoslas izveidei. Tikai eksperiments. Protams, eksperiments ir ļoti laba lieta, ja vien tas ir pārdomāts un ar iespēju izdarīt secinājumus.

Bet jāmeklē vien tālāk. Un atradu Rīgas Domes mājaslapā transporta komitejas sēdes ierakstu, kurā sprieda par šīs ielas velojoslu izveidi. Izskatījās, ka šī sēde arī ir tā, kur Čaka ielas velojoslām aug kājas. Noskatījos un tapa skaidrs, ka manai nojautai ir taisnība — eksperiments ir bez jēgpilna pamata. Ar jēgpilnu es domāju kādu nebūt mērķi un uzdevumu (vismaz tādu, kas būtu šobrīd definēts).

No vienas puses — kāpēc gan nevarētu eksperimentēt bez īpašiem mērķiem un uzdevumiem? Kā rāda dzīve ar Čaka ielas velojoslām — var! Tik te piezogas tā pati dzīve ar otru pusi.
Un tajā otrā pusē var nolikt visu, kas dzīvē notiek pēc dzīves likumiem. Drošība, sabiedrības ieguvums, pilsētas plāna izpilde un vēl kaudzīte ar punktiem.
Kā teica Rīgas satiksmes departamenta pārstāvis- modelēšana jau sen parādīja, ka Čaka ielas risinājums ietekmēs visu pilsētu, tai skaitā Pārdaugavu. Un Rīgas Satiksmes pārstāvis minēja, ka iepriekš jau bija vērtēta iespēja uz Čaka ielas veidot velojoslu, bet tā tika atzīta par nederīgu. Plus vēl kādi papīri un vīzijas, kuros nevienā Čaka iela nav iezīmēta ar velojoslām. Bet kā jau turpat izteicās — dokumentus var pārrakstīt.

Vēl man patika Domes sēdes vadītāja Olafa Pulka piezīme: ”Interesanti, ka ikviens atradis CSDD auditā sev ko piemērotu”. Tā arī izklausījās.

Tikmēr velojoslas tapa un nu veloaktīvisti visi kā viens pauž sajūsmu par Čaka ielas velojoslām — droši, patīkami, tik daudz velosipēdisti, korķu nav.
Autovadītāji un sabiedriskajā transportā esošie pauž pretēju viedokli. Vieniem bildītes. Otriem bildītes. Argumentēšana bērnu bilžu grāmatu līmenī. Tik joprojām nav nekādu mērķu.

Viens no veloaktīvistiem man tviterī mēģināja iegalvot, ka Čaka iela palikusi droša.



Es gan nespēju iedomāties cik droša ir velojosla, ja tā nav fiziski atdalīta no auto plūsmas! Cik droši ir, ja automašīnas stāv sastrēgumos un ir spiestas spraukties nākamā sastrēgumā (vairo tikai stresu un agresiju). Cik droši ir autovadītājam taisīt labo pagriezienu, ja tas jāveic no brauktuves malas un iepriekšējā palaid-gājējus-un-velosipēdistus-uz-gājēju-pārejas vietā, tagad ir palaid-gājējus-un-velosipēdistus–uz-gājēju-pārejas-un-vēl-tos-velosipēdistus-kuri-brauc-pa-velojoslu. Īpaši, ja tiek solīti vēl daudzāk velosipēdistu. Cik droši, šādu pagriezienu veicot, ir tas, ka pārējā auto plūsma stāv un gaida. Nebūs aizmugurējiem kārdinājums pārskriet pār dzelteno/sarkano?

Cik droša ir satiksme velosipēdistiem, kad pa velojoslu brauc sabiedriskais transports (lai iegrieztos pieturvietā)? Nebūs bail, ja velosipēdistam degunpriekšā lielais autobuss ielīdīs un nobremzēs? Un ja vēl tāds pats aiz velosipēdista ielien velojoslā gaidīt savu kārtu pieturā? Tādas situācijas noteikti būs, jo tajā pašā sēdē pateica ciparus — pa dienu uz šīs ielas ir 990 sabiedriskā transporta reisu. Katru minūti viens. Ja kāds reiss aizkavēsies, tad divi. Vai trīs.


Attēls no šejienes.

Skaidrs, ka šādā situācijā velosipēdistiem labāk ir CSDD piedāvātais variants ar iznestām pieturvietām, kuras kā platformas ir noliktas uz velojoslas. Tiesa, te vairs nav velosipēdistiem jābaidās no lielajiem autobusiem, bet jāsāk baidīties sabiedriskā transporta pasažieriem no garām lidojošiem velosipēdistiem. Gan jau būs situācija, kad kāds izlēks no trolejbusa mazliet straujāk vai neuzmanīgāk un tajā mirklī kāds velosipēdists mīs garām. Var sanākt nepatīkama un sāpīga situācija.

Vai šajā situācijā priecāsies autovadītāji, jo viņiem no pieturas līdz pieturai būs jāvelkas astē sabiedriskajam? Diez vai. Un vēl draudzīgi jāstāv visiem pieturās. Tāda ”draudzīga” braukšana ievērojot sabiedriskā transporta braukšanas ritmu. Un tas, kā zināms, ir lēns un autovadītājiem ļoti nepateicīgs. Būs daudz uzsākšanas un daudz bremzēšanas. Tieši tas, ka visvairāk rada piesārņojumu — jāgāzē un jādeldē asfalts. Neticās, ka šāda satiksme radīs tīrāku gaisu. Protams, te kāds var iestarpināt — tiks stādīti koki. Plānā bija pat 150 koku. Diemžēl, bet komunikāciju turētāji savu pateica — 22 un viss! Pārējiem vietu tur nav.

No Domes sēdes ieraksta es gaidīju kādu jautājumu par eksperimenta mērķi. Kaut ko līdzīgu tik pajautāja deputāts Vilnis Ķirsis — par mērījumiem (troksni un piesārņojumu). Satiksmes departamenta pārstāvis atbildēja, ka troksni viņi nevar izmērīt, bet piesārņojuma datus var iesniegt no meteostacijām. Tik nepateica par kurām ielām iesniegs un vai no šiem datiem būs izsecināma Čaka ielas piesārņojuma līmeņa izmaiņas. Izskatās, ka cits nekas nav mērīts un nekādi izejas dati nav.
Kaut kas tika teikts par skaitīšanu un videonovērošanu (lai skaitītu?), tik te jau izklausās līdzīgi kā kāršu spēlē — kurš skaita, tas vinnē!

Mani subjektīvie pirmpadsmit secinājumi un jautājumi, kurus es pārsecināšu un meklēšu atbildes pavasarī pēc eksperimenta beigām:

– Čaka iela kļūs autobraucējiem nedraudzīgāka. Būs jāpaiet kādam laikam, lai viņi izvēlētos citu maršrutu (ja vien tas būs iespējams). Līdz tam arī sabiedriskā transporta pasažieriem šī iela šķitīs nedraudzīga.

– Uz kuras ielas (domāju, ka te jārunā daudzskaitlī — ”uz kurām ielām”) pieaugs satiksmes intensitāte? Jo tā pieaugs neapšaubāmi. Kaut kā tiem 43000 sabiedriskā transporta pasažieriem un vēl nez cik tūkstošiem automašīnām jātiek turp, kur viņi tika līdz šim, jo velojoslas pagaidām šo jautājumu nerisina.

– Vai izdosies izkarot vairāk par 22 kokiem?

– Vai Čaka ielu pavasarī neplānos pārbūvēt par triju/četru joslu ielu un vai tomēr velojoslas no pagaidu kļūs pastāvīgas?

– Vai tiks samazināts Čaka ielas trotuārs?

– Šobrīd (pavasarī) nekādi secinājumi netiks veikti, jo ziema, pandēmija, ārkārtas stāvoklis, utml traucēkļi.

– Vai tiks pasūtīts jauns CSDD audits, kurā tiks prasīta nopietnāka analīze un secinājumi?

– Vai pieaugs negadījumu skaits uz ielas?

– Kur liksies autovadītāji, ja uz Čaka vai to apbraucošajām blakus ielām būs avārija (ūdensvads, transports, ugunsgrēks) un tiks apturēta satiksme?

– Kurā brīdī velosatiksmei nopietni tiks aplūkota Barona iela?

– Kurā brīdī parādīsies eksperimenta mērķi un uzdevumi?