Gadus piecus atpakaļ, ja ne pat vēl senāk, nolēmu, ka laukos stādīšu korintes (tās pašas, kuras sastopamas Jūrmalas mežos- vārpainās korintes). Tādas jaukas ogas no bērnības, kad netālajā mežā varēja stāvēt pie krūma un sukāt iekšā melnu muti. Izdomāju pat vietu laukos- gar kaimiņa robežu, kuru atdala ceļš. Likās, ka glīti noaudzēta ceļmala būs gan vizuāli daiļa, gan arī kalpos kā nepārvarama barjera meža zvēriem.

Pirms trijiem vai četriem gadiem iestādīju 20 stādus, kurus saraku tajā pašā netālajā mežiņā. It kā ieaugās visi, bet baigi nīkuļoja- ziedēt neviens neziedēja, tik knapas lapiņas deva ārā. Arī augumā visi palika stādu līmenī. Pirmie ziedi un ogas tik pagājušajā gadā. Un tikai vienam krūmam.

Tā nu ņēmos lasīt un meklēt, kur tā neaugšanas problēma. Un kā sāku lasīt, tā visu laiku uzdūros informācijai cik tā korinte ir riebīga- invazīva suga, nomāc citus, nevar tikt galā ar atvasēm, strauji vairojas. Vairāk lasu, jo vairāk saprotu, ka man šie krūmi neder- ogas un bērnības atmiņas ir laba lieta, bet tās nav to vērtas, lai sabojātu lauku sētu un tās apkārtni.

It kā tikai pirms nepilniem simts gadiem tā pirmo reizi manīta savvaļā Latvijā (dārzbēglis), bet jau šobrīd tā ir pamatīga problēma priežu mežos un izcirtumos.

Tā nu nolēmu, ka man šie krūmi ir jālikvidē. Un jocīgākais, ka tieši tagad pavasarī var redzēt, ka krūmi ir ieaugušies kārtīgi- pastiepušies augumā, lielākā daļa zied un sakuplojuši. Neko darīt- kārtībai ir jābūt un nolemtais jāpaveic.

Bet vieta tukša nepaliks- izrakto stādu vietā rudenī plānoju stādīt vietā … korintes. Tikai šoreiz ”pareizās”, no stādaudzētāvām- alkšņlapu korintes, gludās korintes un Lamarka korintes. Par šķirnēm vēl jāpadomā.