Grāmata- Pārpersonīgais un personīgais.
Nosaukums: Pārpersonīgais un personīgais.
Autors: Konstantīns Raudive
Izdevniecība: K.Rasiņa apgāds
Gads: 1942
LPP: 264
Par grāmatu-
Grāmatā apkopoti autora uzskati un atziņas par kultūras vērtībām, boļševikiem, cilvēku personīgo dzīvi, kā arī ceļojumu laikā tapušas personīgas piezīmes.
Konstantīns Raudive man bija pazīstams no kāda radio raidījuma par dvēseļu balsīm- tajā raidījumā stāstīja par to kā viņš ieraksta magnetafona lentēs klusumu un atskaņojot no otra gala klausās kā mirušie runā.
No šīs grāmatas es tik smagu tematu negaidīju, bet bija interese iepazīties ar viņu kā domātāju. Diemžēl, bet sanāca vilšanās. It kā nekas traks un tā vien gribējās visu norakstīt uz viņa emocionālo stāvokli (grāmata sarakstīta vācu laikā, pēc baigā gada), jo nu tik pamatīgu pretboļševiku filozofiju nebija nācies lasīt. Visur, kur vien varēja, tur pieminēja boļševikus kā sērgu. Kā paraugu sliktumam, prastumam un ļaunumam. Skaidrs, nekas labs tas nav, bet ne jau par to jārunā šāda tipa grāmatās un īsti neredzēju jēgu par viņiem tik daudz runāt. Protams, runāt jau var, tik tas pamatīgi nosit no domas. Tāpat arī nemitīga atsaukšanās uz Merežkovski un Dostojevski. Nekas nepareizi jau nebija, bet man kā lasītājam apnika.
Tie salīdzinājumi ar Smerdjakovu un Ļeņinu patika. Tāpat arī pārējie. Tik tie atkārtojās vietā un nevietā.
Mazliet savādāk bija otrajā daļā, kuru autors nodēvējis par ”Personīgais” (pirmā daļa saucās ”Pārpersonīgais”). Te bija autora ceļojumu laikā tapušas piezīmes par dažādām tēmām- par mītiem, cilvēkiem-androginiem, atmiņu un apziņu, par to, ka cilvēks ir līdzsvara noslēpums starp zvēru un Dievu, utml. Nevarētu teikt, ka viss patika vai visu sapratu un pieņēmu, bet bija interesanti palasīt cita cilvēka domu lidojumus un pasaules redzējumu.
Patika autora aprakstītie krievu vārdi un to iespējamie tulkojumi, par Pētera Pirmā slikto ietekmi un atzīšos- viņš mani pamatīgi iekārdināja ar Dostojevski. Nezinu cik tur pareiza tā viņa aprakstītā dimensija, bet radās sajūta, ka Dostojevska teksti ir ar pamatīgu dziļumu.
Lai arī ne mirkli nepieķēru sevi pie domas, ka gribētu ticēt autora domām un piekrist viņa viedoklim, bija interesanti.
Grāmatas vērtējums: 5/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Ko te vēl piebilst … “Anti-boļševisma” sludināšana tajā laikā bija “trendā”, jo jau pēc gada tas pats Rasiņa apgāds grāmatiņu izdeva atkārtoti 5000 eks. metienā (..), un arī inteliģentiem kara laikā no kaut kā jādzīvo … No otras puses pēc pabūšanas Gestapo apcietinājumā (no kura Raudivi, visdrīzāk, izpestīja Mauriņas personības šarms (kad viņa klapatoja), intelekts, izcilā vācu valoda, un absolūti brīvā orientēšanās vācu kultūrā un apelēšana pie Gestapo virsniekiem, kā laikmetīgiem augstās vācu kultūras “reprezentantiem” dzīvē (..) + fakts, ka Raudivi savulaik bija apcietinājusi čeka) viņam par katru cenu vajadzēja pierādīt savu lojalitāti jaunajai “Ostlandes” varai (pie viena izdabājot cenzūrai), un vislabāk to bija izdarīt ar šādu pārdomu krājumu (..), ko var palasīties literatūras un kultūrvēstures interesenti. Protams, arī Baigajā gadā noredzētās krievu zvērības atstāja iespaidu uz grāmatas saturu …
Interesanti, ka daļā no latviešu trimdas aprindām klīda `leģendas` (neņemos spriest cik pamatotas), ka Mauriņa (par ko liecinājis kāds dokuments) denuncējusi vāciešiem A. Švābi, un citus intelektuāļus, kas sirguši ar “proanglisku noskaņojumu”, par ko vienā no savām vēstulēm Dz. Sodumam izsakās J. Krēsliņš (seniors).
Vispār Raudive bija interesants vecis, un taisni žēl, ka neviens no Latvijas literatūrzinātniekiem/-cēm nevar atļauties veltīt vairākus gadus no savas dzīves, lai pēc izpētes uzburtu fundamentālu viņa biogrāfijas “ķieģelīti” (..)
Un, protams, var paspekulēt, vai Merežkovskis kā refleksijas objekts ir izvēlēts savu interesanto domu, vēsturisko romānu, un nesamierināmās opozīcijas PSRS dēļ (..), vai par godu tikšanās reizēm ar Duči, un vienā radio pārraidē veiktai (tuvredzīgai) Hitlera personības slavināšanai (ko pats Merežkovskis mūža izskaņā nožēloja).
Grāmatiņa liecina par plašu erudīciju, un izpatikšanu okupācijas varai (lasīju “iepriekšējā dzīvē”, taču sajūta par izdabāšanu nez kāpēc palikusi), taču no otras puses, ja viņš tajā, piemēram, būtu citējis ebreja Mandelštama sarkastisko dzejolīti par Josifu Visarionoviču, atkal būtu nonācis Gestapo “maizītē” (..) Tie bija laiki, kad ļaudis centās izdzīvot (..) un labi, ka mums ir darīšana vien ar Covid-19, nevis Gestapo un Čeku …
No tā var secināt, ka bez Gestapo un Baigā gada viņam nemaz negribētos rakstīt šo grāmatu (vismaz pirmo daļu). Otrā jau bija politiski neitrālāka.
Žēl, ka karš un politika sabojā grāmatas, bet ko padarīsi- tāds bija laiks.
Varbūt ir kāda ”politiski neitrālāka” viņa grāmata, kuru būtu vērts izlasīt?
Raudives literārā mantojuma lietās esmu tieši tik pat nekompetents kā jebkurš indivīds Latvijā (..) Bez šīs vēl esmu lasījis vien “Don Kihots un Mūsdienu cilvēks” (refleksijas par literatūru un indivīda “globālo pozicionēšanos” Raudivi iedvesmojušu intelektuālo naratīvu koordinātēs), un nedaudz iepazinis viņu kā tulkotāju (Ortega i Gasets).
Bet pašam būtu svarīgi izlasīt vismaz 1 grāmatu no Raudives beletristikas, lai novērtētu viņa prozaiķa meistarību – romānu kompozīciju, sižetu struktūru un dinamiku, tēlu dzīvīgumu (arī dialogos), valodas tēlainību, ritmu, tonalitāti, traumu pārstrādi tekstā, pausto ideju oriģinalitāti un translēšanas prasmi utt. u. tml. Varbūt romānu par Baigo gadu : “Neredzamā gaisma” vai trimdu : “Nolādētās dvēseles” (kas sākas ar Drēzdenes bombardēšanas ainām, un kuru būtu interesanti salīdzināt ar Janovska darbiem). Vai varbūt romānu par viņa Eiropas klejojumiem “Gaisma un mijkrēslis” (pirmajā redakcijā “Silvestra Pērkona memuāri”). Interesanta esejistika, ar rakņāšanos latviskajā mentalitātē un daudziem “uzbraucieniem” varētu būt “Divējādi dzīves veidi”. Vispirms gan kāda no šīm grāmatām jāsarūpē (čalis no Gada tirgus pērn piedāvāja Raudives parapsiholoģijas grāmatu, taču šī tēma šobrīd man nav aktuāla).
Acīmredzot, izšķirošs pavērsiens viņa klejojumos (arī intelektuālajos) bija Spānijas periods, kad viņš iepazinās ar spāņu intelektuāļiem (Lorku, Gasetu, Unamuno u.c.) no kuriem dažus vēlāk latviskoja, un pārbrauca mājās (pirms tam vēl pastudējis šur tur Eiropā), jau kā intelektuāli un psihiski `uzkačājies`, pilnībā restartējies “mačo”, kurš Mauriņas tā brīža pielūdzēju – sapņaino, jūsmīgo, pabailīgo, muzikālo latvju tautskolotāju Pētersonu, aizspēra prom kā jāņtārpiņu, ar vienu knipi (pilnībā pārmākdams, ar savu personības spēku, rīcību un testosterona uzkrājumiem), lai ņemtu no dzīves to, ko bija nolūkojis …
Izskatās, ka šogad jāizlasa plauktā esošais viņa tulkotais Unamuno un tā nopietnāk jāpadomā gada beigās, kad sastādīšu lasāmo sarakstu nākamajam gadam.
Paldies par nosauktajiem darbiem- varēšu paskatīties, kas bibliotēku plauktos.
Iegāju Goodreads – ir pat viena biogrāfija, kuru nebiju piefiksējis : Pēteris Zeile “Konstantīns Raudive”, kuru Doronike iz Burtnieku bloga novērtējusi ar 3 zvaigznēm – tā ka jaunkundzes pārredz plašākus kultūrapvāršņus ! :)
Tomēr lai tiktu skaidrībā par Raudives beletristikas kvalitāti (vai tās iztrūkumu) viens romāns būs jānodegustē; tāpat būs interesanti palasīt Tavas atsauksmes par kādu no viņa romāniem.
Atvainojos Doronikei, un viņas lasītājiem – bloga pareizais nosaukums : burtkoki !
Autora nespēja izprast ģēniju……