Pēc Grāmatu izstādes likās, ka marts būs tukšais mēnesis un nekas jauns grāmatplauktu nepapildinās. Un līdz ar to, varēšu šo rakstsēriju izlaist. Bet nekā- pamazām saskrējās septiņas grāmatas. Un septiņi ir tas skaitlis, kuru ir vērts aprakstīt.

Rožē Martēns di Gārs- Tibo dzimta. Biju cieši nolēmis, ka šo grāmatu ņemšu no bibliotēkas. Bet ieraudzīju turpat bibliotēkā uz maiņu galda atstātu šo komplektu, nospriedu, ka tā ir zīme un balss, kuru nevajadzētu ignorēt. Kas zin’, ja tās 1812 lappuses būs piesūcinātas ar miega zālēm, tad man sāks palikt kauns bibliotēkā pagarināt nodošanas termiņu jau padsmito reizi. Labāk, lai ir pie rokas paša eksemplārs.

Mario Pjūzo- Sicīlietis. Kaut kad pasen šo lasīju audiogrāmatā krieviski. Jāpaskatās kādā brīvā brīdī jāizlasa arī latviski.

Pēters Hēgs- Divdesmitā gadsimta sapņu vēsture. Pēc Smillas jaunkundzes sniega izjūtas likās, ka Hēgs ir jāizlasa. Viss. bet tā kā citas grāmatas ir nekaunīgākas un lien viņam priekšā, tad atliek tikai savākt pilnu kolekciju plauktā. Ar mierinošu domu, ka kaut kad jau izlasīšu (naivulis, ne?).

Pēters Hēgs- Varbūt viņi derēja. Te var lasīt to pašu, kas tika uzrakstīts vienu grāmatu augstāk.

Jevgeņijs Zamjatins- Mēs. Ilgi medīju šo grāmatu. Beidzot tā ir manos nagos un varēšu pārbaudīt par ko gan viņu nemīlēja biedrs Staļins.

Harijas Harisons- Nerūsējošā tērauda žurka. Biju ielicis šo grāmatu savā šī gada lasīšanas sarakstā, bet tā kā Jūrmalas bibliotēkās šīs grāmatas nebija, tad ar nopūtu svītroju un liku vietā viņa ”Rietumos no Ēdenes”. Tagad būs ko likt nākamā gada lasīšanas sarakstā.

Kurts Vonnegūts- Ietupinātais. Pamazām arī Vonnegūta plaukts pildās (vēl trīs vakances). Ja jau atnāca tik laicīgi (atkal zīmes un balsis), tad jau arī uz 11.aprīli gatavošu blogā rakstu par šo darbu.