Grāmata- Emīls un Berlīnes zēni
Nosaukums: Emīls un Berlīnes zēni
Autors: Erichs Kestners
Izdevniecība: LVA
Gads: 1958
LPP: 165
Par grāmatu
Emīls Tišbeins dodas uz Berlīni apciemot savu krustmāti. Vilcienā Emīls aizsnaužas un pamodies konstatē, ka viņam nozagta nauda. Zinot, kurš ir zaglis, Emīls viņam seko pa Berlīnes ielām un gluži nejauši satiek Gustavu- puiku ar auto tauri kabatā. Tagad zagļa medībām tiek mobilizēti Berlīnes zēni.
Kārtējā grāmatiņa no nepabeigtās bērnības saraksta. Iekļaujot šo sarakstā, man jau likās, ka lasot, atmiņā uzpeldēs kaut kas un izrādīsies, ka esmu šo jau lasījis. Neuzpeldēja. Bet nejūtos zaudētājs. Izlasīju ar lielu baudu tagad.
Jauki, sirsnīgi, nedaudz aizkustinoši un aizraujoši. Viss kā radīts bērnu (pusaudžu?) grāmatai. Kur vēl labāk smelties piedzīvojumus, ja ne puišeļu pilnā stāstā ar pamatīgu devu piedzīvojumu un tikpat labu devu detektīva.
Un ja vēl gadās blakus tādu pašu puišeļu vietējā kopiena, tad var aizturēt ne tikai Grundeisu.
Kā jau īstā detektīvā, nedrīkstu atklāt saturu, bet nedaudz jau laikam var.
Emīlam brauciens uz Berlīni sākās pavisam parasti- māte pavada uz perona un otrā galā viņu vajadzēja sagaidīt vecmāmiņai un māsīcai Ponijai Cepurītei. Bet tā kā Emīls vilcienā iesnaudās, bet viņa kupejasbiedrs izrādījās zaglis, tad vecmāmiņa un māsīca Emīlu gala stacijā nesagaidīja. Jo Emīls, pamostoties un saprotot, ka nauda ir pazudusi, neapjuka, bet sekoja kupejasbiedram. Lai arī nekāds plāns viņa galvā nedzima, tomēr sekošanu viņš nepārtrauca. Un īstajā laikā nāca palīgos vietējie- Berlīnes zēni. Puikas ar labu organizatora talantu un nesavtīgu vēlmi palīdzēt. Vai arī tā bija kāre pēc piedzīvojumiem? Vai abi divi kopā? Lai vai kā- Emīls un Berlīnes zēni kopā paveica detektīvu cienīgu darbu.
Pilnīgi noteikti šo grāmatu vajadzētu iekļaut bērnības obligātajā literatūrā (tāds saraksts jau ir vai vēl top?).
Protams, nevajag skādēt arī tad, ja, tāpat kā es, bērnībā to izlaidāt. Ir vērts šo caurumu aizlāpīt. Ja ne pašam lasot, tad vismaz bērnam priekšā palasot.
P.S.
Kaut kāda burvība ir tām sešdesmito gadu drukātajām grāmatām- teksti un valoda ir tāda omulīga kā mīļa lauku vecmāmiņa.
[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
“Tā lieta man nepatīk, tā lieta man nepatīk..” Ne, nu- ar Emīlu, protams, viss ir kārtībā. Tāpat ar pārējo bērnības Kestneru arī- Punktiņa un Antons, Lotiņas, trīs dvīņi… Lidojošo klasi gan dabūju drusku par vēlu- likās vairs ne tā, un 35. maijam nepieķēros. Fabians gan man neiepatikās, bet tas jau ir pieaugušo Kestners un ļoti var būt, ka to atkal paķēru par agru.
Es tagad sāku šaubīties vai maz esmu pārējo bērnības Kestneru ar lasījis. Ja bija, tad bija ļooooti sen. Varbūt, ka jāieliek nākamā gada lasīšanas listē? :)
Ieliec gan. “Man nemaz nav priecīgs prāts, es esmu ļoti, ļoti noskumusi”. Bet mans kroņa citāts no Kestnera ir šitais: “Kārtībai jābūt, teica tēvocis Kārlis un svieda arī pēdējo šķīvi pret sienu.”
Jā, mīļa grāmatiņa. Un viss pārējais no Emīla. Vēl man tikpat novazāta ir Mazais cilvēks (kurš gulēja sērkociņkastē). Bet šo to no nesenāk tulkotā neesmu apguvusi.
Jau pasen krieviski lasīju Kestnera bērnības atmiņas, tagad ieraudzīju, ka tās tulkotas arī latviski – “Kad es vēl biju mazs zēns”. Nezinu, kāpēc palikušas atmiņā, iespējams bija diezgan liels kontrasts ar priecīgajām bērnu grāmatām.
Mazais cilvēks ir lasīts (ar šausmīgi sen atpakaļ).
Nedaudz palasīju Kestnera dzīves gājumu- nekas daudz priecīgs tur nebija. Tādā laikā sanāca viņam dzīvot. Tāpēc to grāmatu nemaz negribas lasīt.