Grāmata- Alfons Trīcvaidziņš. Autors- Gerhards Holcs-Baumerts.
Nosaukums: Alfons Trīcvaidziņš. 1.grāmata.
Autors: Gerhards Holcs-Baumerts.
Izdevējs: Zvaigzne.
Gads: 1997
LPP: 152
Gerhard Holtz-Baumert, Alfons Zitterbacke ., 1926.
Tulkojums latviešu valodā- Hildegarde Grīnberga
Par grāmatu–
Alfons Trīcvaidziņš ir parasts zēns, tikai viņam mūždien izdodas iekulties dažādos neparastos notikumos. Tādēļ viņš sevi dēvē par neveiksminieku, bet pārējie klases bērni- par Trīcvaidziņu- mīkstpēdiņu, jo šo notikumu dēļ Alfons gan sarkst, gan no bailēm nevar parunāt.
Bērnam vakara lasīšanai bija jāizvēlas jauna grāmata. Un tā nu sanāca, ka tieši tobrīd radinieki atdāvināja Alfona Trīcvaidziņa pirmo grāmatu. Un tā nu sanācis, ka Alfonu neesmu lasījis, tik sen dzirdējis pa radio. Dubults iemesls, lai izlasītu.
Šoreiz laikam sanāks kā ar citām ”bērnu” grāmatām- labāk tās lasīt bērna vecumā. Citādi sanāk, ka nespēju atrast to jautrību, burvību un ”ak-skaistā-bērnība” sajūtu. Lasu un ik pa laikam nogrozu galvu kā vecs vecūksnis. Bērni apsaukājas, skolotāji vīpsnā par uzvārdu, Alfonam iedzen kompleksus, u.tml. Tā jau notikumi izdomāti labi un nekas traģiski pārspīlēts jau nebija, tik dzīves rūdījums un matu sirmums neļāva tajos saskatīt to humora dzirksti, kas bija domāta bērniem. Bet, galvenais, ka manam bērnam patika. Pārējās divas grāmatas speciāli nemeklēšu- ja kāds atdāvinās vai kā citādi uzskriešu virsū, tad lasīsim, ja ne- tad ne.
Šī grāmata veidota kā Alfona paša atstāstīti notikumi, kurus viņš piedzīvojis gan skolā vācot makulatūru, gan Ziemassvētkos tēlojot muzikantu, gan arī makšķerējot kopā ar tēvu. Liela daļa no šiem notikumiem drīzāk jau bija kaut kādu pārpratumu virkne, kuros drīzāk vainojami bija pieaugušie, ne Alfons. Bet viss ”labums” tika viņam. Tai skaitā arī kārtējais neveiksminieka zīmogs.
Man personīgi Alfona piedzīvojumi nešķita smieklīgi, varbūt vien pāris. Bērns, pēc klausīšanās, mazliet pasmaidīja, bet tas varētu būt arī mans komentāru nopelns. Teju visi stāsti ir tādi kā mēģinājumi paņirgt par kompleksainu bērnu, kuram kauna sajūta, bailes un kas tik vēl ne, neļauj izteikties vai savākties. Un tad notikumi aiziet pa nepareizu gultni, kā rezultātā atkal cieš neveiksminieks Alfons.
Nu ja, kā jau teicu- bērnības grāmatas jāatstāj bērnībai. Vai arī jāizslēdz sevī pieaugušais. Man šoreiz neizdevās ne viens, ne otrs.
Grāmatas vērtējums: 7/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Man bija tā iespēja izlasīt to grāmatu tad, kad nu bija tas atbilsotšais vecums. Bet – dziļi vienaldzīga sajūta. No cikla – ar vienu lasīšanas reizi pietiek. Nu, bet vērtējums laikam atbilstoši tavam.
Karlsonam gan jau tajos gados liku neapmierinošu atzīmi…
Šitā grāmata man jau bērnībā nepatika. Par daudz tur to Alfonu gan apcēla, gan pats viņš […] savārīja.
Nu re… un skaitās bērnības klasika!
Nez, pārējās divas daļas tādā pat vīzē ieturētas?
Oi, par daļām nemaz nezinu. Man bija vecais izdevums, domāju, ka tur toreiz bija viss. Kas tagad ir jaunajā, neesmu skatījies. Bet principā viss bija pēc vienas šnites.
Man gan loti patika bernibaa