Grāmata- Trīs stāsti par Brālīti un Karlsonu. Autore: Astrīda Lindgrēna.
Nosaukums: Trīs stāsti par brālīti un Karlsonu.
Autors: Astrīda Lindgrēna.
Izdevējs: Liesma.
Gads: 1978
LPP: 412
Astrid Lingren – Lillebror och Karlsson på taket.,1955; Karlsson på taket flyger igen., 1962; Karlsson på taket smyger igen., 1968.
Tulkojums latviešu valodā- Elija Kliene
Par grāmatu–
Grāmatā apkopoti trīs darbi (Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta; Karlsons lido atkal; Karlsons, kas dzīvo uz jumta, lodā atkal) par Karlsonu un Brālīti- kā viņi iepazinās, kopā rotaļājās, darīja nebēdnības, iranizēja Mājāzi un ķēra noziedzniekus.
Līdz šim man ar Karlsonu bija tikai multfilmu un televīzijas iestudējumu pieredze- grāmatām tā arī nekad nesanāca pieķerties, lai arī grāmatas vienmēr bija plauktā. Laikam kārtējo reizi nostrādāja tas, ka multiplikācijas filmas bija gana labas un nebija vēlme pārbaudīt šo labumu arī grāmatās.
Viss mainījās, kad bērns gatavojās doties uz izrādi. Nospriedām, ka vajag pirms izrādes izlasīt vismaz pirmo grāmatu. Tad nu ņēmām no plaukta grāmatu un sākām lasīt. Skaidrs, ja jau sākam, tad jāizlasa visas trīs.
Bērnam jau patika. Man gan bieži sanāca raukt pieri, bet tā nu tas ir- vecam cilvēkam grūti tās bērnu grāmatas saprast pareizi.
Laikam jāsāk ar to, ka mans bērnības Karlsons (jau pieminētās multfilmas) pamatīgi atšķiras no grāmatas Karlsona. Ja pirmais bija tas apalīgais un omulīgais vīrelis, tad otrais sanāca baigais manipulators, izlaidenis un uz nerviem krītošs subjekts, kuru nekādi nevarētu iedomāties par labāko bērnu draugu. Nu jā, pieauguša cilvēka blaknes- nevar pieņemt tādu draugu, kas otram visu atņem, apēd un pieprasa tikai sev. Un tas nebija tikai dažās epizodēs- faktiski visu laiku viņš bija apcēlis Brālīti. Ņēma nost ēdienu, plēsa mantas, runāja pretī pieaugušajiem, pieprasīja sev labākās rotaļlietas, naudu un ko tik vēl ne. Var jau būt, ka garlaikotam bērnelim ir patīkami lidināties uz jumta namiņu, staigāt pa jumtiem un visādi citādi izklaidēties. Un droši vien tā gribētu ikviens bērnelis Brālīša vecumā. Bet, ja draudzība nemitīgi ir jāpērk ar piecēru monētām, persiku un tvaika mašīnām, tad… Nu jā, pieaugušie jau ir dzīves sabojāti un viņiem tāds lidojošs draugs īsti neder dzīves rāmējumā. Tāpēc palikšu pie tā, ko saka galvenais klausītājs un kritiķis- bērns. Un bēram ļoti patika. Viņa izbaudīja visas tā delverības un Karlsona firmas gājienus. Tas vieš cerību, ka viņai pieaugušā vecumā iespaidi būs daudz labāk apaudzēti ar pozitīvām atmiņām, kā man. Secinājums ir viens- bērnu grāmatas jālasa bērnībā.
Grāmatas vērtējums: 8/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Ja tavam bērnam patika, tad jau viss okei. Bet man pat bērna vecumā, nu, precīzāk, skolas gados (tevis nosauktā grāmata iznāca tajā gadā, kad biju skolniecīte un līdz mācību beigām vēl bija priekšā daži skolas gadi) tās grāmatas nepatika. Tieši tevis nosaukto iemeslu dēļ. Toreiz izlasīju grāmatas dažas sākuma nodaļas un “iemetu kaktā”, tik jau pieaugušos gados piespiedu sevi izlasīt līdz galam un visas trīs daļas. Attieksme pret Karlsonu palika nemainīga, kaut arī daži momenti patika. Piemēram, Mājāža iranizēšana, tiranizēšana un jandalēšana tā tuvumā.
Tikai neliels P.S. iepriekšteiktajam. Varbūt tās grāmatas, kas pozicionētas kā bērnu grāmatas, vajadzētu lasīt cauri laikiem periodiski mūža garumā reizēm kādu pārlasīt ik pa mirklim. Dažas ir tik vairākslāņainas, ka līdz galam darbā pausto Domu saproti tika pamazām, pieaugšanas procesā… Es šoreiz ne par Karlsonu, bet vispārīgāk.