Bērnu dienu rotaļas
Uznāca neliela deva ar sentimentu un atmiņā uzausa bērnības un jaunības ainiņas, kad tika spēlētas dažādas spēles un spēlītes. Un mēģināju atcerēties, kad pēdējo reizi tiku redzējis kādu no mūsdienu mazotnes kaut ko spēlējam… un nekā- nevaru atcerēties.
It kā jau skaidrs, ka jādzīvojas pa āru- ne mums bija datori, ne video, ne mobilie… kādu laiku nebija pat parastais tālrunis, bet vai tad tas bija kāds traucēklis?! Nē! Tāpat visi +/- vienā laikā saskrējām kopā un atkarībā no saskrējušo skaita tika izvēlēta kāda no rotaļām.
Es negribu teikt, ka mēs bijām labāki bērni un mūsu laikā zāle bija zaļāka. Nē, nepavisam. Vienkārši katram laikam savas rotaļas. Nevar jau visos laikos spēlēt tikai ”Ādamam bij’ septiņ’ dēli”.
Mēģināšu mazliet haotiskā secībā atcerēties manu bērnu dienu top spēles- kas tika spēlēts vairāk vai mazāk bieži.
Tautas bumba.
Pieļauju domu, ka šī laikam joprojām skolās tiek drillēta. Spēle ir ļoti laba un atceros, ka manā laikā bija pat kaut kādas sacensības starp skolām, kur pa vidu dažādām stafetēm bija arī jāizdauza ar bumbu pretinieki. Šāda pati dauzīšana notikās arī uz ielas/pļavas pašzīmēta laukuma- atlika tik savākt pietiekošu skaitu apkārtējo māju sīčus un varēja sākties. Vēlākos laikos skolā tas aizgāja tikai kā meiteņu sports (nezinu gan kāpēc).
Gurķi.
Ļoti miglaini atceros noteikumus, bet doma bija tāda- visi sastājas ciešā aplī tā, lai kāju pirkstgali saskaras un tad viens met augstu gaisā bumbu un sauc kāda no dalībnieka vārdu. Nosauktais mēģina noķert bumbu, pārējie tikmēr mūk projām cik vien tālu spēj aizbizot. Ja nosauktais spēj noķert bumbu gaisā, tad viņam ir tiesības mest šo bumbu gaisā un saukt cita dalībnieka vārdu, kam jāskrien atpakaļ un jāķer bumba. Ja bumba atsitas pret zemi, tad otra mešanas iespēja netiek dota.
Rezultātā nosauktais, tiklīdz dabūjis rokās bumbu, sauc ”Stop!” un visi apstājas. Tad tiek iedarbināts acumērs un cilvēks ar bumbu pasaka pie kura dalībnieka dosies un galvenais- ar cik soļiem. Soļi jāsper vienādi un jānosoļo viss nosauktais soļu skaits. Pēc tam jāmēģina ar bumbu trāpīt pa to, pie kura gāja, tā, lai viņš to bumbu nenoķer (bet tā viņam trāpa).
Ja izdodas trāpīt, tad gurķis ir tam, pie kura gāja. Savukārt ja tas šo bumbu noķer vai metējs netrāpa, tad gurķis ir metējam. Kuram sanāk iepriekš norunātais gurķu skaits, tas zaudē.
Paslēpes.
Te laikam nav vērts stāstīt noteikumus.
Atceros tikai, ka spēlēts tika daudz un dikti. Galvenais bija atrast labas vietas un doties ārā tikai tad, kad vadītājs bija padevies un neviens tuvumā nebija. Ar labu vietu varēja izvilkt diezgan ilgu laiku, kamēr to kāds atkoda.
Vienu brīdi bija dikti aktuāla spēle pēc skolas, kad gaidījām vilcienu- pie skolas esošās stacijas apkārtne tika pamatīgi izskraidīta. Dažreiz (hmm, laikam jāsaka, ka daudzreiz) tika palaisti garām vilcieni. Gan tīšām, gan netīšām.
Salkas.
Šī bija ejoša spēle skolā starpbrīžos, jo daudz laiku neprasīja un varēja visus dienas starpbrīžus spēlēt ar turpinājumiem. Kamēr skolotāji neapsauca vai nenolika malā, tikmēr varēja skraidīt.
Labas salkas sanāca, ka trāpījās kāda brīvstunda un visa klase devās uz jūras malu, kur bija pamesta un pusdemolēta divstāvu ēka (laikam agrākais nomas punkts)- tur bija ejas, trepes, caurejas, izdauzītas durvis, logi un visādi labirinti pa kuriem varēja mukt. Vienā šādā mukšanas reizē es izslīdēju no trases un nogāzos (slidena betona grīda) un ieguvu jauki nobrāztu asiņainu celi. Lieki teikt, ka skolas formas biksēm ar bija tāda paša izmēra brūce kā celim.
Pirms handbola treniņiem pa tukšo skolu (stundas jau visiem bija beigušās) spēlējām salkas ar bumbu– princips tas pats, tikai pieskaršanās ar roku te aizstāta ar bumbu. Bumbas tajos laikos bija kārtīgas gumijnieces- ļoti labi pievilka pie miesas, ja tā labi trāpīja.
Ar šo spēli man saistās feins notikums, kad skolas vecajā korpusā esošās grīdas flīzes apkopēja mazgāja ar saļerku (līdz šim brīdim nezinu kāpēc, bet padomju gados ne tik tas vien redzēts) un šādi salkojot pa skolu viens no dalībniekiem laižoties ar izslīdēja no trases. Ja varat iedomāties vienu sīci, kurš savā baltajā un tīrajā sporta tērpā nostiepjas uz svaigi solāreļļā mazgātām flīzēm un kā labākajos sporta kuriozos vēl mazliet izslīd līdz trases norobežojošiem elementiem (lasi- sienas)… mūsdienu Taid un Bonuksa veļas pulveri atlauztu zobus jau paskatoties vien uz šādu veicamo darbu. Kā tam cietušajam beidzās šis kāzus, es nezinu. Droši vien papiņš mājās noskaitīja ar siksnu vakarēdienu un puika tika pie jauna sporta tērpa.
Klusie telefoni.
Azarts šai spēlei nebija nekāds – sēž rindiņā bērneļi un viens otram ausī šņācot un sprauslājot mēģina iečukstēt vārdu ko dzirdējis no iepriekšējā. Līdz pēdējam parasti aizgāja ne tuvu tas, kas tika iečukstēts pirmajam. Es teiktu, ka nekas īpašs- minimāla jautrība un piespļaudīta auss.
Kaļimbamba.
Nezinu kā tas nosaukums tulkojas, bet spēles noteikumi aptuveni bija šādi- divas komandas nostājas viena otrai pretī un sadevušies rokās pēc kārtas sauc kaut kādu pantiņu. Tā komanda, kura sauc pēdējo rindiņu izvēlas vienu no pretinieka komandas, kuram tad ir jāpārrauj otras komandas ķēde. Respektīvi- jāpārrauj kāds roku satvēriens. Ja izdodas, tad vienu no pārrautajiem ņem uz savu komandu. Ja nē, tad pats paliek tajā komandā.
Atceros, ka vienā no šādām spēlēm es tiku izsaukts un tad uztaisījis varenu ieskrējienu un tā sakoncentrējies uz ķēdes pārraušanu, ka rokas satvērienu pārrāvu, bet ar inerci aizlidoju tālāk un piezemējos ar pieri uz ielas. Var piebilst, ka iela bija ar grants segumu un pēc tam varēju no pieres ādas lasīt ārā iespiedušos mazos grants akmentiņus. Neatceros vai sāpēja un vai raudāju, bet varu teikt, ka uz īsu brīdi biju tāds maziņš humanoīdtipa smilšpapīrs. Tik nezinu kādas smalkuma pakāpēs.
Jūra viļņojas.
Mistiska spēle, kurā vadītājs visiem pagriezis muguru krievu valodā skaita pantiņu un tiklīdz pasaka ”Zamri” (apstājies), tā aši apgriežas un ja kāds nav paspējis ”sasalt”, tad tas kļūst par vadītāju. Ja visi ir stīvi, tad vadītājs staigā gar visiem un mēģina vai nu sasmīdināt vai noķert momentu, kad kāds nogurst no stāvēšanas tizlā pozā (kādās parasti sasala).
Sālsstabi.
Kaut kas līdzīgs salkām, tikai pieskaroties tiec ”sasaldēts” un stāvi uz vietas kamēr kāds no pārējiem tevi atbrīvo. Spēle psihei un kāju muskulatūrai… Tu kā vaģila mocies un tvarsti visus rokā, bet šie ik pa laikam atdzīvojas un pie reizes atdzīvina sasaldētos. Sanāk, ka jāķer pārējie un pie reizes jāsargā noķertie. Var ne tikai noskrieties, bet arī atlaist vaļīgāk skrūves, jau kuro reizi sasaldējot vienu un to pašu spēlētāju, bet viņu vienalga kāds paspēj atbrīvot.
Augstāk par zemi.
Viens skraida un mēģina noķert kādu no bara, kurš nav uz kaut kā pakāpies. Ja ir pakāpies, tad aiztikt nevar. Tā kā ilgi sēdēt uz vietas nedrīkstēja, tad viss bija kustībā. Skraidīja, rāpās, kāpa un tvarstīja. Droši vien kādam psihodakterim no malas skatoties uz to visu būtu ko teikt. Bet bija interesanti, lai arī nebija diez ko iecienīta spēle.
Tupsunīši.
Pēc nosaukuma spriežot šī varētu būt kāda psihodaktera tāda kā fizisko testu pārbaude saviem pacientiem. Atmiņā ir fakts, ka ir spēlēts, bet galīgi neatceros kā tie bija jāspēlē.
Gumijas.
Nez vai šo var saukt par spēli, bet manā bērnībā meitenēm tas bija topu tops. Atceros, ka katru starpbrīdi gaiteņos veidojās tādas kā gumiju rotaļu komūnas. Bija jāizlēkā noteikts skaits noteiktas formas… ēmm… figūras (?).
Process bija apmēram šāds- divas meitenes stāvēja kādu 1,5-2m viena no otras un viņām ap kājām bija nostiepta gumija (viss ir jāuztver bez perversām ainiņām). Un pa šo gumiju lēkāja trešā. Apmēram tā, kā ar lecamauklu- divas lecina un viena pa vidu kustās (atkal, lūdzu, bez perversībām).
No sākuma gumija bija ap potītēm, tad ap ceļgaliem, vidukli utt. Un jāizlēkā bija katrs augstums.
Ja nebija trīs meiteņu, tad iztrūkstošās vietā tika izmantots skolas sols vai kāds mazkustīgāks puišelis.
Neatceros, kā viņām izdevās izlēkāt tos augstumus skolas formā- kleitās (aha, manos laikos visiem obligāti bija zilās skolas formas), bet tā kāju cilāšana un virtuozā lēkāšana (iedomājaties to lekšanu, kad gumija ir kakla augstumā) noteikti neatpalika no labākajām austrumu cīņu filmām. Brūs Lī un Džekijs Čans varēja iet atpūsties.
Kazaki razboiņiki.
Kādā atmiņu tumšā nostūrī man ir saglabājies fails, ka esmu spēlējis, tik neatceros kas tur bija jādara. Vieni muka un otri ķēra. Laikam biju pārāk sīks, lai kaut ko atcerētos līdz šodienai.
Krāsainie svetafori.
Šo es pieminu tikai tāpēc, ka atceros spēli, kur bija nozīme krāsām, kas ir tavā apģērbā. Neatceros kā sauca šo spēli un kā to spēlēja, bet vienu brīdi bija topā.
Tas laikam arī viss, kas sentimenta uzplūdā ir atcerēts (kārtīgus sporta veidus, kā futbolu, galda tenisu un badmintonu es neskaitīju). Ja nu kas vēl uznāks, tad papildināšu. Pārējās cerības lieku uz komentāriem. Gan jau jums ar ir bijušas šādas vai līdzīgs spēles bērnībā/jaunībā.
apmēram 90% no visa šeit nosauktā ir spēlēts :D
Kazakos-Razboiņikos bij 2as komandas – vieni skrēja prom/slēpās, otrie ķēra. Bet tiem, kas skrien projām bija jāvienojas par paroli, un spēle beidzās, tad kad noķerta visa komanda vai kāds “salūzt” un pasaka paroli. Vismaz es to tā atceros :D bet pieļauju, ka katrā sētā bija +/- savi noteikumi.
Curtis- kuras ir no nespēlētajiem 10%?
Kaut kas bija ar to paroli, taisnība… tikai kā to paroli izspieda? Uz moku rata? :)
nu vispār lai uzzinātu paroli bija jāspīdzina
Atceros par luksaforiem.Tur bija tā,ka vadītājs nosauc kādu krāsu.Tad spēlētāji skatās savās drēbēs , un ja atrod tad iet pāri ceļam.Bet ja nav,tad šmauc un vadītājs tos ķer.Ja noķer kādu ,tad tas vada.
Vēl mēs spēlējām strelkas.Sadalījās divas komandas Viena muka,otra ķēra .Tie kas muka ceļa zīmēja bultas un dažādās vietās atstāja mazas zīmītes kur meklējamas nākošās bultas.Tie kas ķer bija jāiet tik ātri ,lai noķertu pirmo komandu.
Vēl sitām bumbu pret sienu un katram pēc kārtas bija jāatsit.Ja neizdarīja tad izkrita.
Bija arī tāda spēle,kā akmentiņ lec laukā(šo spēli māca arī tagad bērnudārzos),Skaļie telefoni-tik neatceros kā jāspēlē.Vēl ļoti populāra spēle bija Figūras.Viens iegrieza visus dalībniekus un kad atlaida roku vaļā bija jāsastingst ,kā kādai figūrai.Kad visi bija iegriezti vadītājs staigāja apkārt un mēģināja sasmīdināt visus un pieķert kustoties. Kuru noķēra tas nāk talkā vadītājam ,līdz visi noķerti.
Kazakos-Razboiņikos paroli izspieda tā-drīkstēja kutināt smīdināt gan sist visu ko varēja darīt bet nedrīkstēja pateikt paroli kad prasa vai piespiež pateikt paroli
KAĻIMBAMBA pantiņš bija šāds: (visi sadevušies rokās divās līnijās viena pretī otrai) 1.komanda saka: “kaļimbamba”. 2.komanda saka: “začem tuda?” 1. komanda saka: “na pjatom ģesjatom ……suda” (daudzpunkta vietā nosauc tā cilvēka vārdu, kuru izsauc, lai tas skrietu cauri līnijai) Ja skrienot pārrauj, tad tas var vienu no pretinieka pārrautās līnijas paņemt līdz uz savu līniju, ja nē, tad skrējējam jāpaliek pretinieka līnijā.
Manā atmiņā tas pantiņš bija tāds (kā nu toreiz pēc izrunas sapratu, tulkot jau neviens netulkoja):
-Kaļimbambā
-Na čto sluga
-Pačiņajem rukava
-Na čibaka
-Na pjatij-desjatij (pretinieka komandas spēlētāja vārds) sjudā
Katra gadijuma, mes patiešam macējām labi pavadīt laiku, bija taču jautri :) Tagad tiešām neredz ka kāds kaut ko spēlētu, ja nu vienīgi datorspēles :( žēl ka tas viis ir zudis :(
Paldies autoram, ka atgādināja dažas piemirstas lietas un deva iemeslu, lai brīdi pakavētos bērnībs atmiņās ;)
Es vēl atceros tādu spēli Krāsas.
Doma tāda –
Ir veikala pārdevējs,velns un pārējie spēlētāji kuri būs krāsu bundžas. Spēles sākumā pārdevējs katram iečukst ausī kāda krāsa tas būs. Pēctam visas krāsas sasēdās rindā un pārdevējs stāvēja pie veikala ”durvīm”.
Velns nāca un klauvēja pie durvīm. Pārdevējs ”Kas tur ir?”. Velns ” Velns ar garu asti nāk pirkt krāsu kasti!”.
Tad pārdevējs ielaiž velnu. Pārdevējs ”Kādu krāsu gribat?”. Velns ”Es ņemšu …… .”. (…vietā nosauc kādu krāsu.) Ja kādam ir ši krāsa tad tas bēg, un velns to sāk ķert, ja nevienam nav, tad sauc citu krāsu. Uzvar velns ja noķer ”krāsu”.Tad abi mainās vietām. Velns zaudē ja ”krāsa” ieskrien atpakaļ veikalā. :D:D
Milzīgs paldies. Bija jau šī lietas aizmirsušās. Izrādās, ka bērnam skolā noder :)
Prieks, ka noder :)
milzīgs paldies :) gatavojos ar draugiem taisīt ballīti, kurā tieši vēlējāmies visas bērnības rotaļas uzspēlēt, haha, nu tad šis raksts ļoti lieliski palīdzēja :)
Ceru, ka izdosies laba atgriešanās bērnībā. Lai laba rotaļāšanās :)
Super liels PALDIES par šo bērnības spēļu atsvaidzināšanu!!! :)
Noteikti noderēs! ;)
Atcerējos vēl vienu spēli – Zirnekļtīkls (jeb mudžeklis… īsti neatceros…).
Kopā vajag vismaz 6-7 spēlētājus (bet – jo vairāk spēlētāju, jo interesantāk), tad izvēlas 2 vadītājus.
1 vadītājs tiek izsūtīts ārā no istabas, vai, ja spēle tiek organizēta ārā, tad iesūta istabā. Galvenais, lai viņš neredzētu un nedzirdētu, ko dara pārējie.
Pārējie spēlētāji pa to laiku sadodas rokās. Otrs vadītājs norāda, kā pārējiem ir jāpārkārtojas – no skaista apļa jāizveido mudžeklis, jeb zirnekļa tīkls. To var izdarīt, piemēram, pārkāpjot pāri citu sadotajām rokām, vai izlienot tām cauri.
!!! Un jāuzmanās, lai rokas nepalaistu vaļā. Kad mudžeklis gatavs, tad pasauc “izsūtīto” vadītāju, un viņam ir šis mudžeklis jāattaisa vaļā bez pārējo spēlētāju roku atlaišanas vaļā.
Spēle beidzas, kad no mudžekļa ir atkal izveidots aplis.
12 puļķīši,-salasa 12 puļķus vai zariņus, uzliek uz dēlīti kas pārlimts par akmeni kā šūpoles, lai var uzspert kokus gaisa,
Izvēlas spēles sākuma vadītaju, tad viens uzsper pa deli lai kocini aizlido pa gaisu, tikmēr visi srien slepties kamēr vadītajs lasa kocinus, kad salasiti, saliek atpakal uz dēliti un iet meklet, kad atrod kadu skrien pie dēlisa un piesit nosaucot atasta vardu-tuk tuk Māris, un tam japalidz meklet parejos, tas kuru atrod bet ir atraks par vaditaju tas aizskrien uzsit pa kociniem un atkal skrien nomaina savu slepsanas vietu, vaditajs atkal lada un mekle, ta kamer visi atrasti
Mana berniba bija spele Tripāteri. Izvelas vaditaju-tad vins pie kadas sienas vai koka nostajas ar acim ciet un skaita lidz piem.10. Parejie tikmer slepjas. Vaditajs aizskaitot lidz 10 skali pazino-Eju meklet. Vaditajam jabut uzmanigam-jo ir jasarga ta vieta, kur tika skaitits lidz 10, bet reize ari jaiet meklet tie, kas paslepusies. Jo jebkura bridi, kads kurs paslepies un klusinam piezagas pie ta koka vai sienas un skali pazinoja-Tripater par sevi-tripater par visiem-tad vaditajam bija javada velreiz, jo vins zaudeja. Bet ja vaditajs kadu noslepusos pamanija-vinam bija atri jadodas uz to vietu, kur vins skaitija lidz 10 un ar roku japieskaras un janosauc taa berna vards, kuru vins atrada. Ja vairak nevienu neatrada vai neviens atrasto bernu neizglaba ar saucienu-Tripater par visiem- tad tas atrastais berns stajaas vaditaja vietaa. Kaut ka baigi gari, bet ceru ka vareja saprast…:)
Izklausās kā ”Paslēpes” tik ar nelielu uzlabojumu :)
Mēs tās saucām par TUK-TUK paslēpēm.