Uznāca neliela deva ar sentimentu un atmiņā uzausa bērnības un jaunības ainiņas, kad tika spēlētas dažādas spēles un spēlītes. Un mēģināju atcerēties, kad pēdējo reizi tiku redzējis kādu no mūsdienu mazotnes kaut ko spēlējam… un nekā- nevaru atcerēties.

It kā jau skaidrs, ka jādzīvojas pa āru- ne mums bija datori, ne video, ne mobilie… kādu laiku nebija pat parastais tālrunis, bet vai tad tas bija kāds traucēklis?! Nē! Tāpat visi +/- vienā laikā saskrējām kopā un atkarībā no saskrējušo skaita tika izvēlēta kāda no rotaļām.

Es negribu teikt, ka mēs bijām labāki bērni un mūsu laikā zāle bija zaļāka. Nē, nepavisam. Vienkārši katram laikam savas rotaļas. Nevar jau visos laikos spēlēt tikai ”Ādamam bij’ septiņ’ dēli”.

Mēģināšu mazliet haotiskā secībā atcerēties manu bērnu dienu top spēles- kas tika spēlēts vairāk vai mazāk bieži.

Tautas bumba.
Pieļauju domu, ka šī laikam joprojām skolās tiek drillēta. Spēle ir ļoti laba un atceros, ka manā laikā bija pat kaut kādas sacensības starp skolām, kur pa vidu dažādām stafetēm bija arī jāizdauza ar bumbu pretinieki. Šāda pati dauzīšana notikās arī uz ielas/pļavas pašzīmēta laukuma- atlika tik savākt pietiekošu skaitu apkārtējo māju sīčus un varēja sākties. Vēlākos laikos skolā tas aizgāja tikai kā meiteņu sports (nezinu gan kāpēc).

Gurķi.
Ļoti miglaini atceros noteikumus, bet doma bija tāda- visi sastājas ciešā aplī tā, lai kāju pirkstgali saskaras un tad viens met augstu gaisā bumbu un sauc kāda no dalībnieka vārdu. Nosauktais mēģina noķert bumbu, pārējie tikmēr mūk projām cik vien tālu spēj aizbizot. Ja nosauktais spēj noķert bumbu gaisā, tad viņam ir tiesības mest šo bumbu gaisā un saukt cita dalībnieka vārdu, kam jāskrien atpakaļ un jāķer bumba. Ja bumba atsitas pret zemi, tad otra mešanas iespēja netiek dota.

Rezultātā nosauktais, tiklīdz dabūjis rokās bumbu, sauc ”Stop!” un visi apstājas. Tad tiek iedarbināts acumērs un cilvēks ar bumbu pasaka pie kura dalībnieka dosies un galvenais- ar cik soļiem. Soļi jāsper vienādi un jānosoļo viss nosauktais soļu skaits. Pēc tam jāmēģina ar bumbu trāpīt pa to, pie kura gāja, tā, lai viņš to bumbu nenoķer (bet tā viņam trāpa).

Ja izdodas trāpīt, tad gurķis ir tam, pie kura gāja. Savukārt ja tas šo bumbu noķer vai metējs netrāpa, tad gurķis ir metējam. Kuram sanāk iepriekš norunātais gurķu skaits, tas zaudē.

Paslēpes.
Te laikam nav vērts stāstīt noteikumus.

Atceros tikai, ka spēlēts tika daudz un dikti. Galvenais bija atrast labas vietas un doties ārā tikai tad, kad vadītājs bija padevies un neviens tuvumā nebija. Ar labu vietu varēja izvilkt diezgan ilgu laiku, kamēr to kāds atkoda.

Vienu brīdi bija dikti aktuāla spēle pēc skolas, kad gaidījām vilcienu- pie skolas esošās stacijas apkārtne tika pamatīgi izskraidīta. Dažreiz (hmm, laikam jāsaka, ka daudzreiz) tika palaisti garām vilcieni. Gan tīšām, gan netīšām.

Salkas.
Šī bija ejoša spēle skolā starpbrīžos, jo daudz laiku neprasīja un varēja visus dienas starpbrīžus spēlēt ar turpinājumiem. Kamēr skolotāji neapsauca vai nenolika malā, tikmēr varēja skraidīt.

Labas salkas sanāca, ka trāpījās kāda brīvstunda un visa klase devās uz jūras malu, kur bija pamesta un pusdemolēta divstāvu ēka (laikam agrākais nomas punkts)- tur bija ejas, trepes, caurejas, izdauzītas durvis, logi un visādi labirinti pa kuriem varēja mukt. Vienā šādā mukšanas reizē es izslīdēju no trases un nogāzos (slidena betona grīda) un ieguvu jauki nobrāztu asiņainu celi. Lieki teikt, ka skolas formas biksēm ar bija tāda paša izmēra brūce kā celim.

Pirms handbola treniņiem pa tukšo skolu (stundas jau visiem bija beigušās) spēlējām salkas ar bumbu– princips tas pats, tikai pieskaršanās ar roku te aizstāta ar bumbu. Bumbas tajos laikos bija kārtīgas gumijnieces- ļoti labi pievilka pie miesas, ja tā labi trāpīja.

Ar šo spēli man saistās feins notikums, kad skolas vecajā korpusā esošās grīdas flīzes apkopēja mazgāja ar saļerku (līdz šim brīdim nezinu kāpēc, bet padomju gados ne tik tas vien redzēts) un šādi salkojot pa skolu viens no dalībniekiem laižoties ar izslīdēja no trases. Ja varat iedomāties vienu sīci, kurš savā baltajā un tīrajā sporta tērpā nostiepjas uz svaigi solāreļļā mazgātām flīzēm un kā labākajos sporta kuriozos vēl mazliet izslīd līdz trases norobežojošiem elementiem (lasi- sienas)… mūsdienu Taid un Bonuksa veļas pulveri atlauztu zobus jau paskatoties vien uz šādu veicamo darbu. Kā tam cietušajam beidzās šis kāzus, es nezinu. Droši vien papiņš mājās noskaitīja ar siksnu vakarēdienu un puika tika pie jauna sporta tērpa.

Klusie telefoni.
Azarts šai spēlei nebija nekāds – sēž rindiņā bērneļi un viens otram ausī šņācot un sprauslājot mēģina iečukstēt vārdu ko dzirdējis no iepriekšējā. Līdz pēdējam parasti aizgāja ne tuvu tas, kas tika iečukstēts pirmajam. Es teiktu, ka nekas īpašs- minimāla jautrība un piespļaudīta auss.

Kaļimbamba.
Nezinu kā tas nosaukums tulkojas, bet spēles noteikumi aptuveni bija šādi- divas komandas nostājas viena otrai pretī un sadevušies rokās pēc kārtas sauc kaut kādu pantiņu. Tā komanda, kura sauc pēdējo rindiņu izvēlas vienu no pretinieka komandas, kuram tad ir jāpārrauj otras komandas ķēde. Respektīvi- jāpārrauj kāds roku satvēriens. Ja izdodas, tad vienu no pārrautajiem ņem uz savu komandu. Ja nē, tad pats paliek tajā komandā.

Atceros, ka vienā no šādām spēlēm es tiku izsaukts un tad uztaisījis varenu ieskrējienu un tā sakoncentrējies uz ķēdes pārraušanu, ka rokas satvērienu pārrāvu, bet ar inerci aizlidoju tālāk un piezemējos ar pieri uz ielas. Var piebilst, ka iela bija ar grants segumu un pēc tam varēju no pieres ādas lasīt ārā iespiedušos mazos grants akmentiņus. Neatceros vai sāpēja un vai raudāju, bet varu teikt, ka uz īsu brīdi biju tāds maziņš humanoīdtipa smilšpapīrs. Tik nezinu kādas smalkuma pakāpēs.

Jūra viļņojas.
Mistiska spēle, kurā vadītājs visiem pagriezis muguru krievu valodā skaita pantiņu un tiklīdz pasaka ”Zamri” (apstājies), tā aši apgriežas un ja kāds nav paspējis ”sasalt”, tad tas kļūst par vadītāju. Ja visi ir stīvi, tad vadītājs staigā gar visiem un mēģina vai nu sasmīdināt vai noķert momentu, kad kāds nogurst no stāvēšanas tizlā pozā (kādās parasti sasala).

Sālsstabi.
Kaut kas līdzīgs salkām, tikai pieskaroties tiec ”sasaldēts” un stāvi uz vietas kamēr kāds no pārējiem tevi atbrīvo. Spēle psihei un kāju muskulatūrai… Tu kā vaģila mocies un tvarsti visus rokā, bet šie ik pa laikam atdzīvojas un pie reizes atdzīvina sasaldētos. Sanāk, ka jāķer pārējie un pie reizes jāsargā noķertie. Var ne tikai noskrieties, bet arī atlaist vaļīgāk skrūves, jau kuro reizi sasaldējot vienu un to pašu spēlētāju, bet viņu vienalga kāds paspēj atbrīvot.

Augstāk par zemi.
Viens skraida un mēģina noķert kādu no bara, kurš nav uz kaut kā pakāpies. Ja ir pakāpies, tad aiztikt nevar. Tā kā ilgi sēdēt uz vietas nedrīkstēja, tad viss bija kustībā. Skraidīja, rāpās, kāpa un tvarstīja. Droši vien kādam psihodakterim no malas skatoties uz to visu būtu ko teikt. Bet bija interesanti, lai arī nebija diez ko iecienīta spēle.

Tupsunīši.
Pēc nosaukuma spriežot šī varētu būt kāda psihodaktera tāda kā fizisko testu pārbaude saviem pacientiem. Atmiņā ir fakts, ka ir spēlēts, bet galīgi neatceros kā tie bija jāspēlē.

Gumijas.
Nez vai šo var saukt par spēli, bet manā bērnībā meitenēm tas bija topu tops. Atceros, ka katru starpbrīdi gaiteņos veidojās tādas kā gumiju rotaļu komūnas. Bija jāizlēkā noteikts skaits noteiktas formas… ēmm… figūras (?).

Process bija apmēram šāds- divas meitenes stāvēja kādu 1,5-2m viena no otras un viņām ap kājām bija nostiepta gumija (viss ir jāuztver bez perversām ainiņām). Un pa šo gumiju lēkāja trešā. Apmēram tā, kā ar lecamauklu- divas lecina un viena pa vidu kustās (atkal, lūdzu, bez perversībām).

No sākuma gumija bija ap potītēm, tad ap ceļgaliem, vidukli utt. Un jāizlēkā bija katrs augstums.
Ja nebija trīs meiteņu, tad iztrūkstošās vietā tika izmantots skolas sols vai kāds mazkustīgāks puišelis.

Neatceros, kā viņām izdevās izlēkāt tos augstumus skolas formā- kleitās (aha, manos laikos visiem obligāti bija zilās skolas formas), bet tā kāju cilāšana un virtuozā lēkāšana (iedomājaties to lekšanu, kad gumija ir kakla augstumā) noteikti neatpalika no labākajām austrumu cīņu filmām. Brūs Lī un Džekijs Čans varēja iet atpūsties.

Kazaki razboiņiki.
Kādā atmiņu tumšā nostūrī man ir saglabājies fails, ka esmu spēlējis, tik neatceros kas tur bija jādara. Vieni muka un otri ķēra. Laikam biju pārāk sīks, lai kaut ko atcerētos līdz šodienai.

Krāsainie svetafori.
Šo es pieminu tikai tāpēc, ka atceros spēli, kur bija nozīme krāsām, kas ir tavā apģērbā. Neatceros kā sauca šo spēli un kā to spēlēja, bet vienu brīdi bija topā.
Tas laikam arī viss, kas sentimenta uzplūdā ir atcerēts (kārtīgus sporta veidus, kā futbolu, galda tenisu un badmintonu es neskaitīju). Ja nu kas vēl uznāks, tad papildināšu. Pārējās cerības lieku uz komentāriem. Gan jau jums ar ir bijušas šādas vai līdzīgs spēles bērnībā/jaunībā.

3+