Vecums nenāk viens.
Ko tad es… man jau veca galva… manā vecumā šo nevajag… man tāpat labi… iztikšu… Šodien iegriezos pastā pēc paciņas un trāpīju uz piepildītu pasta nodaļu ar pensionāriem, kuri gaidīja savas pensijas. Izskatās, ka gaida ilgi, jo pasu pārbaude, naudas skaitīšana, visu apskaidrošana un paskaidrošana aizņem pamatīgu laiku. Līdz ar to skaidrs, ka arī man nācās rindā pastāvēt. Un visu pavērot no malas. Un padomāt.
Padomāt par to, kurā brīdī mēs paliek par veciem un dumjiem (pēdējais nav domāts ļauni- tik kā dumjiem pret jauno, moderno un dzīvi atvieglojošo)? Mēs taču visi bijām jauni, kopā mācījāmies, apguvām ģeometriju, fiziku, ķīmiju, valodas…. Mācījāmies apieties ar telefoniem būdiņās, telefoniem mājās, uztīt lentu lenšu magnetafonā, uzlikt plati atskaņotājā, vadīt automašīnu, ar pildspalvu attīt kaseti, ierakstīt filmas videomagnetofonā, mazgāt veļu veļasmašīnā…. Iemācījāmies dzert, pīpēt, satiksmes noteikumus un lamuvārdus. Visu laiku apgūstam ko jaunu un ejam līdzi laikam. Te pēkšņi es attopos pastā ar daudz pensionāriem, kuri, izskatās, ka līdzi ejošo laiku viņi palaiduši pa citu ceļu- neprot pieslēgt internetbanku, lietot karti, paņemt naudu no bankomāta, samaksāt rēķinus internetbankā vai arī pieslēgt automātiskos maksājumus. Vai redzu kā viņi lielveikalā maksā par komunālajiem pakalpojumiem vai mobilo tālruni. Vēl bija arī skaidras naudas izņemšana veikalā, bet to nav sanācis novērot dzīvē.
Kurā brīdī cilvēks pazaudē saikni ar dzīvi un paliek par to veco un īgno, kurš ir gatavs doties uz pastu, nīkt rindā, lai saņemtu savu naudu skaidrā. Un lietotu tikai skaidru naudu. Un maksātu komisijas maksu par rēķinu apmaksu. Un atkal lieku reizi staigātu apkārt un tērētu laiku, lieku reizi grūstītos rindās un lieku reizi drūzmētos sabiedriskā transportā.
Jo ir taču otra daļa veco- kuri ne tikai apguvuši jaunāko un moderno, bet pat apmāca zinībās jauno paaudzi. Tāpat viņi nebaidās maksāt ar karti, lietot internetbanku vai pat izmantot pašapkalpošanās kases lielveikalā. Un droši izmanto datoru un viedtālruni….
Varbūt pēc gadiem divdesmit vai trīsdesmit, kad pats būšu vecs, es ar attapšos pastā stāvam garā rindā. Nez vai man tad ar ienāks prātā meklēt- kur gan pašķīrās mani un modernās dzīves ceļi? Vai tas bija tad, kad nevēlējos iešūt sev norēķinu čipu rokā? Vai atteicos reģistrēt pirkstu nospiedumu maksāšanas metodi? Vai negribēju sev moderno telefonu-asistentu? Varbūt tas notika tad, kad sāku zvanīt uz Latvijas Radio raidījumam ”Brīvais mikrofons”?
Kurā brīdī cilvēks pazaudē vēlmi dzīvot mūsdienīgi un ērti? Kurā brīdī (un galvenais-kāpēc?) es palikšu par to spītīgo večuku, kurš neko jaunu, modernu un dzīvi atvieglojošu nevēlēsies iemācīties, jo veca galva… ko tad es…manā vecumā to nevajag… man tāpat labi…. iztikšu?
pieļauju, kas tas ir samērā konstants vai vienmērīgi mainīgs īpatsvars. arī agrāk taču bija večuki, kas bija gatavi ieviest, nez, skunstmēslus, bet kaimiņu pat 10 gadus jaunākais saimnieks pukstēja: tā jau tāda mūsdienu padarīšana, ij nauda lieka jāmaksā, nē, nē, kur nu. tāpat ar mašīnām, visu, visu. protams, to laiku lēnākajā ritumā tas varbūt nebija tik uzkrītoši (vai varbūt tomēr otrādi?).
un vēl mūsdienu nelaime ir jauninājumi bez vajadzības, jauninājumu un naudas iekāšanas dēļ. man ir 2002 office… :)
Jauninājumi bez vajadzības – tas ir trāpīts desamitniekā. Nesen kā reiz izlasīju kaut kur neatceros kur labu domu par šo tēmu – ideja tāda, ka kaut kādā brīdī tiek sasniegts punkts, kad viss labi strādā (ja procesu vada korekti un pie teikšanas ir profesionāļi), bet lai imitētu darbību (pieradītu, ka programmētāji u.c. ir vajadzīgi) nākas izdomāt nemitīgas izmaiņas un tas ir novedis pie tā, ka labi produkti (kaut vai office) tiek mākslīgi uzlaboti (lasi: sačakarēti ar nevajadzīgām izmaiņām, ko pasniedz kā super uzlabojumus). Man tiešām nav skaidrs, kāpēc mūsdienu softiem iznāk tik daudz updeitu, nu neticu, ka viss tur ir tik “caurs”… drīzāk tas iemesls, ko minēju.
Savukārt par to “kurā brīdī” – nezinu… man mamma joprojām lieto podziņtelefonu un ja nākas piezvanīt no cita modeļa podziņtelefona, tad pat nemāk (negrib iemācīties?) atbloķēt taustiņus :( Lieki teikt, ka internetbanku neizmanto un rēķini tiek apmaksāti Maximā. ATM gan lieto.
desamitniekā = desmitniekā.
Sorry par kļūdiņu.
Viena daļa vienkārši nespēj to atļauties – glaudāmo telefonu ar internetu, t.i. paņem pašu lētāko tarifu, kāds vien ir, nerunājot par datoru mājās ar interneta pieslēgumu. Jā, var jau iet uz bibliotēku, bet ne katram arī tā ir turpat blakus. Protams, ir neuzticība, bailes, kas daļēji balstās uz baumām vai neizpratni. Tad vēl protams – pieradums. Man arī mammai vienkārši patīk izņemt visu (cik nu tur tā pensija ir) un miers. Daudz kur arī pie vainas tas, ka visādas citas bankas tagad ir grūtāk pieejamas, izņemot to pastu (LPB).
Vo, vo, es to pašu gribēju teikt. Protams, ir arī tas domāšanas kūtrums un inerce daudz pie vainas. Man, teiksim, arī tagad nepavisam negribas iedziļināties visādās planšetēs, mākoņos un tamlīdzīgās lietās. Gan jau kaut kā iztikšu. Kamēr varu e-pastus saņemt un internetu lietot darbā, tikmēr vēl nekas. Bet kad darbs beigsies, diez vai varēšu atļauties apmaksāt interneta pieslēgumu mājās. Un, sasodīts, tagad nemaz nezinu,kur var visus rēķinus kļatienē apmaksāt! :)
Oi, atvainojiet par drukas kļūdu iepriekšējā gabalā. Vēl gribēju piebilst par tādu lietu kā socializēšanās. Nu sēdēs tas pensionārs savā mājā pie sava interneta- un? Nekāda prieka. A tā- rinda, tusiņš, vecie koreši un družkas, un drusku izkustēties arī nekaitē :) Un nerunājot nemaz par daudzajām parolēm pa 12 simboliem, kas nedrīkst atkārtoties- kaut kur tak pierakstīju, lai neaizmirstas, bet kur to papīriņu iebāzu, nudien neatceros.
Vecs cilvēks paliek tad, kad pieņem lēmumu, ka viņš ir vecs un attīstīties vairs nav nepieciešams, tad sākas degradācija.