Ko tad es… man jau veca galva… manā vecumā šo nevajag… man tāpat labi… iztikšu… Šodien iegriezos pastā pēc paciņas un trāpīju uz piepildītu pasta nodaļu ar pensionāriem, kuri gaidīja savas pensijas. Izskatās, ka gaida ilgi, jo pasu pārbaude, naudas skaitīšana, visu apskaidrošana un paskaidrošana aizņem pamatīgu laiku. Līdz ar to skaidrs, ka arī man nācās rindā pastāvēt. Un visu pavērot no malas. Un padomāt.

Padomāt par to, kurā brīdī mēs paliek par veciem un dumjiem (pēdējais nav domāts ļauni- tik kā dumjiem pret jauno, moderno un dzīvi atvieglojošo)? Mēs taču visi bijām jauni, kopā mācījāmies, apguvām ģeometriju, fiziku, ķīmiju, valodas…. Mācījāmies apieties ar telefoniem būdiņās, telefoniem mājās, uztīt lentu lenšu magnetafonā, uzlikt plati atskaņotājā, vadīt automašīnu, ar pildspalvu attīt kaseti, ierakstīt filmas videomagnetofonā, mazgāt veļu veļasmašīnā…. Iemācījāmies dzert, pīpēt, satiksmes noteikumus un lamuvārdus. Visu laiku apgūstam ko jaunu un ejam līdzi laikam. Te pēkšņi es attopos pastā ar daudz pensionāriem, kuri, izskatās, ka līdzi ejošo laiku viņi palaiduši pa citu ceļu- neprot pieslēgt internetbanku, lietot karti, paņemt naudu no bankomāta, samaksāt rēķinus internetbankā vai arī pieslēgt automātiskos maksājumus. Vai redzu kā viņi lielveikalā maksā par komunālajiem pakalpojumiem vai mobilo tālruni. Vēl bija arī skaidras naudas izņemšana veikalā, bet to nav sanācis novērot dzīvē.

Kurā brīdī cilvēks pazaudē saikni ar dzīvi un paliek par to veco un īgno, kurš ir gatavs doties uz pastu, nīkt rindā, lai saņemtu savu naudu skaidrā. Un lietotu tikai skaidru naudu. Un maksātu komisijas maksu par rēķinu apmaksu. Un atkal lieku reizi staigātu apkārt un tērētu laiku, lieku reizi grūstītos rindās un lieku reizi drūzmētos sabiedriskā transportā.

Jo ir taču otra daļa veco- kuri ne tikai apguvuši jaunāko un moderno, bet pat apmāca zinībās jauno paaudzi. Tāpat viņi nebaidās maksāt ar karti, lietot internetbanku vai pat izmantot pašapkalpošanās kases lielveikalā. Un droši izmanto datoru un viedtālruni….

Varbūt pēc gadiem divdesmit vai trīsdesmit, kad pats būšu vecs, es ar attapšos pastā stāvam garā rindā. Nez vai man tad ar ienāks prātā meklēt- kur gan pašķīrās mani un modernās dzīves ceļi? Vai tas bija tad, kad nevēlējos iešūt sev norēķinu čipu rokā? Vai atteicos reģistrēt pirkstu nospiedumu maksāšanas metodi? Vai negribēju sev moderno telefonu-asistentu? Varbūt tas notika tad, kad sāku zvanīt uz Latvijas Radio raidījumam ”Brīvais mikrofons”?

Kurā brīdī cilvēks pazaudē vēlmi dzīvot mūsdienīgi un ērti? Kurā brīdī (un galvenais-kāpēc?) es palikšu par to spītīgo večuku, kurš neko jaunu, modernu un dzīvi atvieglojošu nevēlēsies iemācīties, jo veca galva… ko tad es…manā vecumā to nevajag… man tāpat labi…. iztikšu?