Mēģināšu tā īsi un kodolīgi. Savādāk biezvārdībā varu kāda par daudz sabraukt. Un sabraukšana nav mans mērķis. Tikai izteikt savas sajūtas.

Tviterī, un internetā vispār, tu vari būt tas, par ko gribi uzdoties. Kaut vai par Imantu Ziedoni (Ziedonis ir piemērā, jo to pamanīju tviterī, citus speciāli nemeklēju). Ņemam vārdu un uzvārdu, sakombinējam pieejamās variācijās, dzejas krājums pie rokas un- aiziet jūriņā! Un Ziedonis ir klonēts pat vairākkārtīgi.

Kāds sociālo mediju guru varbūt ieteiks aplaudēt par ideju kā savākt sekotājus (un vēlāk pārdot kādam?). Kāds varbūt teiks, ka tas nav slikti- kultūra, svaigas dzejas rindas ikdienas, citāti ko retvītot. Kazi, kādam tā varēs ļaut padomāt par sevi kā kultūristu. Parādīt sevi kā maķenīt prātīgāku. Atšķaidīt ikdienas muļķīgos ierakstus ar kaut ko sakarīgu.

Ar nopūtu jāatzīst, ka man tas nav saprotams. Es to vairāk sauktu par necieņu pret mirušo. Un tā vien gribas gan konta turētājus un to sekotājus ielikt vienā grozā ar visiem tiem ”seko mums, RT un saņemsi aifonu” un lielo spēlētāju nelegāli klonētajiem pseidokontiem (draugiem.iv, deifi.lv, portalstvnet-lv, utt) un viņu sekotājiem. Virtuāla perversija.

Es saprastu (un atbalstītu) Imanta Ziedoņa (protams, te varam ielikt arī citu dižgaru, kurš ”dzīvo” tviterī) dzejas mīļotāju vēlmi parādīt tviterī kaut ko no dzejnieka daiļrades. Bet ne ar dzejnieka vārdu, uzvārdu, bildi, profila aprakstu un visu pārējo, kas skaidri nenodala dzejnieku no viņa dzejas mīļotāja.

Ziedonis mums vairs neraksta. Viņam ir cita publika. Nevajag viņu dalīt.

0