Sevi uzskatu par ļoti kūtru soctīklu lietotāju. Nelielu aktivitāti parādu vien tviterī, un arī tad tik vairāk kā lasītājs un mazāk kā rakstītājs. Nav tā, ka man nepatiktu socoties. Sava interese un noderība tur ir. Var uzzināt ko jaunu. Iepazīt cilvēkus. Redzēt politiķu [ne]spēju izteikties. Pamanīt sēņu laika sākšanos. Lasīt citu viedokļus. Arī citādus viedokļus. Atrast kādus interesantus rakstus. Tā teikt- bez dziļas iešanas sabiedrībā vari paberzēties gar dažādiem cilvēkiem. Un tieši šī dažādība ir tas labākais- gar vienu vari noglaust spalvas, gar citu uztrīt nagus, gar trešo ieraut skabargas, gar vēl kādu apdedzināties un vēl citam līdzjust, un tā tālāk- līdz burbuļa galam.

Tāpēc man dažreiz nav īsti skaidra citu socotāju vēlme savu burbuli sterilizēt līdz paša spoguļattēlam. Nu vispār jau saprotu- ja īstā dzīve ir pilna ar dažādībām, tad gan jau ar to pietiek. Un ja vēl nemitīgas rupjības un naids, tad gan jau tā vēlme kļūst vēl saprotamāka. Bet citādi… citādi liekas, ka tā vairāk ir vēlme iziet sabiedrībā un gaidīt, kad tā bez ierunām pieņems tavus noteikumus, vēlmes un kaprīzes.

Ja nav pieņemams kāda viedoklis, tad bloķējam. Ja nepatīk viņa domas, tad atsekojam. Ja nespējam diskutēt, tad ”visu labu” vai ”visu gaišu”. Paliek vien tas, kas patīk pašos. Kaut kur lasīju, ka citos kaitina tās īpašības, kuras piemīt pašam un pašu tracina. Nezinu cik lielā mērā to drīkst attiecināt uz socošanos, bet gan jau kripatiņa no tā tur ir.

Neatminu vai pa šiem gadiem kādu esmu bloķējis. Tāpat nav nojausma vai kāds bloķējis mani. Esmu pamanījis, ka kāds man atseko. Droši vien arī kāds ir izslēdzis man skaņu. Vai tā ir vēlme izvairīties no manas klātbūtnes savā burbuļsfērā vai arī tā tomēr ir vēlme mani sodīt, ierādīt man vietu. Jā, arī tā kāds dara. Vismaz man tāds novērojums iekritis acīs. Pamatot īsti nevarēšu, tik vien ar ”tā izskatās”. Dažās kaismīgās diskusijās ik pa laikam parādās, ka diskutētāji nevis cenšas novest sarunu līdz galam, bet novirzīt to tā, lai varētu beigās ar bloķēšanu paturēt pēdējo vārdu. Es gan nevaru saprast- kā nepiekrišana otra viedoklim var izsaukt tik galējas darbības? Protams, tā ir katra paša izvēle- cik un kādus sociālos kaimiņus izvēlēties. Un kādus paņēmienus savai izvēlei izmantot.

Viedokļu nesaderība un dažādība ir tas burvīgais, kas socošanu padara dzīvīgāku un ļauj nelolot ilūzijas, ka dzīve ir bez nezālēm. Nepavisam nevaru teikt, ka man patīk dažu socotāju uzvedība vai, ka piekrītu visam, ko saka tie, kuriem sekoju un kuros klausos. Bet kur gan vēl var redzēt pieaugušu cilvēku ķīviņus izlutinātu bērneļu līmenī? Kur gan vēl es varēšu redzēt kā kāda laikraksta viedokļpaudēja intensīvi nodarbojas ar garīgo kanibālismu? Kā gan es pamanīšu dažu politiķu stigšanu pašizdomātu problēmu zampā? Kur gan varēs pamanīt dažu cilvēku šauro vienvirziena koridorisko domāšanu? Kur gan vēl var novērot tādu neiecietību, naidu, agresiju un tajā pat laikā atrasties relatīvi drošā vidē?

Pretrunīga, dažāda, daudzšķautnaina burbuļsfēra ir brīnišķīga vieta, kur pavadot laiku var uzaudzēt biezāku ādu, uztrenēt spēju paklusēt, ievērot sīkumus un, protams, arī smelties gana daudz labus iespaidus. Droši vien tā, skatoties no malas, var arī samazināt tās savas kaitinošās īpašības un kļūt par burbuļkripatiņu labākam.