Nosaukums: Mīlestības tuksnesis
Autors: Fransuā Moriaks
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1985
LPP: 105

Par grāmatu
Doktors Pols Kurežs bija labs ārsts un labs ģimenes galva. Bet priekš pēdējā viņam kaut kas pietrūka un to viņš centās atrast Marijā Krosā. Sievietē, kuru visi atgrūda un tajā pat laikā visi par viņu interesējas. Pat doktora dēls Raimons.

Gandrīz vai varētu teikt, ka Moriakam izdevies uzrakstīt vienkāršu un skaudru mīlestības romāniņu, kurā ir pat vairāki mīlestības trijstūri un līdz ar to skaidrs, ka kādam, vai pat kādiem, būs jāpaliek bešā.

Skaudra mīlestība tur bija, bet ne gluži vienkāršs mīlestības romāns. Drīzāk sāpīgs. Varētu pat teikt- nomācoši sāpīgs. Lai gan šoreiz godīgi jāatzīst, ka galvenie varoņi paši vien bija tie, kas bēra ciet savas mīlestības akas.

Nevēlēšanās ko mainīt, panākt solīti pretī, uzklausīt un palīdzēt. Tas viss vienoja ”Mīlestības tuksnesis” varoņus un tas viss bruģēja viņu ceļus prom vienam no otra.

Ikviens cilvēks, ko sastopam, pieņem no mums tikai daļu būtības un visbiežāk to, ko mēs gribētu noslēpt.

Autors mazāk uzmanības veltīja varoņu ārējam izskatam, bet vairāk viņu attiecībām, viņu emocionālajām izmaiņām un jūtām. Viņu nespējai pieņemt vienam otru un pat ģimenes starpā cenšoties parādīt savu pārākumu gan pie vakariņu galda, gan izēdot otra mājkalpotājus.

Negaisā dīvaini ir nevis grandieni, bet gan klusums, kas ietin pasauli sastingumā.

Pašiem nezinot tēvs un dēls Kureži iemīl vienu sievieti, kura nespēj atbildēt viņiem ar to pašu, lai gan mīl viņus abus. Viņas nespēja izšķirties starp doktoru, viņa dēlu un citiem pielūdzējiem tikai vairo izmisumu un naidu.

Jūta, kas dzīvo ilgāk par savu funkciju, ir tikai cilvēku izdomājums.

Un tikai beigās vai nu samierinoties vai tuksnesim pilnībā pārklājot viņu jūtas, viņi ir gatavi viens otru atlaist un piedot. Piedot to, kas viņus visus šos gadus ir gan vienojis, gan atgrūdis.
Ar visu savu būtību pikrītu tam internetā atrastajam teikumam, kas pamato viņam piešķirto Nobela prēmiju literatūrā: Par dziļo dvēselisko skatījumu un māksliniecisko iztēli, ar kuru palīdzību viņš savos romānos attēlojis cilvēku dzīves dramatisko pusi.
Man pietika ar šīm nieka (apjoma, ne satura ziņā) 100 lappusēm, lai par to pārliecinātos.
Viņš vairs nekad neatnāks. Marija Krosa aizbēra pēdējo aku savā tuksnesī. Nav vairs nekā, vienīgi smiltis.

[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.