Nosaukums: Elpas šūpoles
Autors: Herta Millere
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2011
LPP: 288

Par grāmatu
Beidzies Otrais Pasaules karš, bet Rumānijā dzīvojošiem vāciešiem vēl nekas nebija beidzies- kādā aukstā janvāra naktī viņiem atnāca pakaļ. Viņus sadzina vagonos un aizveda uz Krieviju, kur nākamie pieci gadi darba nometnē pārvērtās par cīņu starp neziņu, badu un cerību.

Saite uz izdevēja mājaslapu- grāmata Elpas šūpoles.


Dziļajā sniegā aiz fabrikas, kur sākās atmata, mums bija jānostājas rindās pie mūra žoga un jāgaida. Mēs domājām: šī ir nošaušanas nakts.
Es izspraucos priekšējā rindā, lai būtu starp pirmajiem, nevis iepriekš spiests iekraut līķus.

Lai arī grāmata ir par neciešamiem apstākļiem Padomju Savienības darba nometnē un nemitīgu kopdzīvi ar bada eņģeli, šo grāmatu es īsti nevarētu nosaukt par drūmu un raudošu. Jā, bija pat veselas nodaļas, kuras izlasot, tā īsti pēc tam nevari atjēgties no nule lasītām šausmīgajiem apstākļiem nometnē, ka nāvei pat izkapts nav jācilā.

Ja mirušais nav personisks paziņa, saskatāms ir tikai ieguvums. Aptīrīšana nav nekas slikts, pretējā gadījumā līķis ar atevi izdarītu to pašu un tu to viņam novēlētu. Nometne ir praktiska pasaule. Kaunu un šausmināšanos nevar atļauties. Tu rīkojies stabilā vienaldzībā, varbūt pat mazdūšīgā apmierinātībā.

Bet pat šīs šausmas ir pasniegtas tādā tēlainā valodā, kurā autore, izvēlējusies visu pasniegt jauna vācu pusaudža acīm, nemanāmi izvairās no tiešās runas. Sarunas un runas ir, bet tajā pat laikā to vairāk sanāk uztvert kā savu paša sarunu. Gandrīz vai jāsaka, ka nevis autore pasniegusi stāstu kā jaunais vācietis, bet gan lasītājs šo stāstu ir spiests izdzīvot. Iemiesoties tēlā un kopā ar viņu gan cīnīties par labāku ēdienu, nepazaudēt vecmāmiņas līdzi dotos vārdus, meklēt kartupeļu mizas atkritumos, glabāt kāpostu zupu, kurā nav kāposti, ēst nezāles… Apmānīt nāves eņģeli, apmānīt bada eņģeli, apmānīt sevi un cerēt, ka tas viss drīz beigsies.

Es ticēju, ka šis mutauts ir mans liktenis. Tas, kurš atdod prom savu likteni ir pagalam. Jutos pārliecināts, ka vecmāmiņas atvadu teikums ES ZINU, TU ATGRIEZĪSIES ir pārvērties par mutautu.

Šajā stāstā nav žēlošanās par grūto likteni un necilvēcīgajiem apstākļiem. Nav bravūrības par spēju izdzīvot tur, kur citi mirst. Nav padošanās un bezcerība. Te ir parādīta spēja dzīvot un nepadoties. Dzīvot ar cerību. Dzīvot un nepazaudēt sevī cilvēciskumu. Pat piekvēpušā pagrabā radīt mākslu un nogurdinošā darbā ieraudzīt to gaišumu, kas tevi uztur.

Tā nu es satveru sirdsplātni augšgalā pie kakla un šķērskoku apakšgalā pie kāta. Es turu līdzsvaru, sirdslāpsta pārtop par šūpolēm manā rokā, līdzinoties elpas šūpolēm krūtīs.

[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.