Lai arī grāmatu izstāde jau ir kādu laiku beigusies, mani tā vēl neatlaiž- visu laiku galvā jaucas domas par to kā tur bija, kā varētu būt, kā tur nav un kāpēc tas viss tiek pasniegts kā lielveikals ar akciju cenām teju pie katra plaukta. Un vēl sāpīgi sit tviterī lasītais par lietuviešu grāmatu izstādi, kas ir gan masveidīgāka, gan interesantāka, gan globālāka.

Saprašanas nolūkā sāku vākt ciparus par pēdējiem desmit gadiem. Diemžēl, bet mūsu izstādes rīkotājs BT1 ignorēja manu lūgumu par izstādes apmeklējumu laika posmā no 2013. līdz 2017.gadam. Pārējos datus man izdevās atrast internetā. Arī Lietuvas un Igaunijas datus. Pēdējie gan ir stipri nosacīti, jo Igaunijā izstādes ir pa brīvu.

Bet nu visu pēc kārtas.

Latvijas Grāmatu izstāde ar dažādiem nosaukumiem startē jau kopš 1998.gada. Viļņas Grāmatu izstāde- no 2000.gada. Igaunijas Grāmatu izstādes dzimšanas diena man nav zinām, bet varētu būt kaut kur turpat.

Mēģināju atrast pēdējo desmit gadu datus par Latvijas Grāmatu izstādi- apmeklētāju skaits, dalībnieku skaits, pasākumu skaits, zāles kvadratūra, utt. Beigās nospriedu, ka jāpaliek tikai pie apmeklētāju skaita, jo kvadratūru var aizņemt desu un speķa tirgotāji, pasākumu skaits var būt neuzrunājošs vai kā šogad- kuģelisks. Vēl derēja dalībnieku skaits, bet arī man neizdevās atrast visus ciparus (un ja vēl tur pieskaitīti desu tirgotāji).

Šogad preses relīzē īpaši tika uzsvērts, ka sasniegts apmeklētības rekords- 17023 apmeklētāji.

Te būtu vietā jautājums- tas ir daudz vai maz? Un- vai tas ir pietiekoši?

Salīdzināsim pēdējos desmit gadus:
2011.- 14913
2012.-15228
2013.-
2014.-
2015.-
2016.-
2017.-
2018.- 14502
2019.- 16367
2020.- 17023

Kā jau teicu- par pieciem gadiem datu nav. Neatradu. Bet var pieņemt, ka tas pats mazpadsmit tūkstoši vien ir- kaut kur vidēji ap 15000. Manuprāt, ļoti vājš apmeklējuma rādītājs. Un ja vēl pieņem, ka daļa iemaldās no blakus izstādes ”Skola” bez īpaša mērķa, tad… tad Grāmatu izstādi varētu nosaukt par ļoti mazu, lokālu grāmatmīļu saietu ar necilu apmeklējumu.

Te prasītos kādu salīdzinošu lielumu ar kaimiņiem. Igauņiem, kā minēju, apmeklējums ir bez maksas, līdz ar to nav uzskaite. Bet man izdevās atrast, ka aizvadītā gada izstādē vienas dienas apmeklējums tika lēsts uz 5000. Varētu teikt, ka savus 10000 pa divām dienām savāca (tas varētu būt Latvijas līmenī). Izstāde ilgst divas dienas ļoti smukās telpās un izskatās, ka iespējams veidot nošķirtas un vienu otrai netraucējošas sarunas. Minskā tajā pat 2019.gadā grāmatu izstādi apmeklēja 61 000 cilvēku. Lietuva sit pušu visus- viņu rādītāji ir iespaidīgi- 2020. gada izstāde ilga 4 dienas, bija 72930 apmeklētāji, izstāde aizņēma 18500m2 lielu platību, notika piecās zālēs, vairāk kā 350 dalībnieku, 400 sanāksmju, 646 notikumu. Un tas nav kaut kāds kosmoss, ko viņi sasnieguši pēdējā gadā. Pēdējo desmit gadu rādītāji tālu neatpaliek:

2011.- 61800
2012.- 60200
2013.- 64000
2014.- 63200
2015.- 66320
2016.- 67820
2017.- 62840
2018.- 67123
2019.-68430
2020.-72930

Un sāka viņi 2000.gadā… . 2001.gadā apmeklētāju skaits bija 40000… . Lietuvieši ne tikai sāka ar iespaidīgāku atrāvienu, kuru mēs pat 22 gadu laikā neesam sasnieguši. Viņi pēdējos gados palielinājuši apmeklētību par 11000 un kopš pirmsākumiem šo skaitli dubultojuši. Nekas cits neatliek, kā vien skumji nopūsties- viņi mums ir tālu priekšā. Ļoti tālu.

Bet tas nenozīmē, ka mums jāpaliek tikpat pieticīgiem un nav jācenšas kļūt labākiem. Un vajadzētu sākt ar vēršanos pie organizētājiem- kāpēc Latvijas Grāmatu izstāde joprojām stagnē? Kāpēc nemainās formāts? Kāpēc nemainās izstādes būtība? Kāpēc saturs tik neinteresants? Manuprāt, grāmatu izdevējiem būtu pēdējais laiks pieprasīt jaunas vēsmas un redzēt jaunas cerības. Un izstādei jau sen bija jākļūst ne par vienkāršu vietējo izstādi, bet vismaz par kādu lokālu notikumu. Ar daudz viesiem, daudz apmeklētājiem, izdevējiem, plašu programmu,… kaut ko līdzīgu lietuviešiem. Es negribu teikt, ka mums tagad brutāli jākopē leiši un jāmēģina ar viņiem konkurēt. Nē, mums jāņem ar kaut ko citu. Skaidrs, ja gribam kļūt interesanti ārzemnieku acīs, tad mums vajadzētu vispirms kļūt interesantiem pašiem sev. Un tas, manuprāt, ir paveicams. Nedomāju, ka viegli, bet ar prātīgu komandas darbu un pārdomātu stratēģiju, mierīgi tuvākos gados varētu dubultot apmeklētāju rādītājus. Pie reizes radīt cilvēkos lielāku interesi lasīt un izdevējos- lielāku vēlmi izdot labas grāmatas. Ieguvēji būtu visi. Kazi, ar šādu izstādi varētu pat skaitliski palielināt sabiedrības lasošo daļu un pacelt grāmatu vidējo tirāžu. Kā nekā izstāde jau ir 23 gadus veca un ja būtu augusi līdzīgi kā lietuviešiem, tad būtu izaugusi par pastāvīgu izstādi pa abām Ķīpsalas hallēm.

Kāpēc mēs esam tik maza izstāde? Kāpēc mēs neesam izauguši kaut uz pusi kā Lietuvas izstāde? Kur meklējama tā atslēga? Jo vairāk man pa galvu jaucas šie jautājumi, jo vairāk sanāk novērot neizdarības tieši no organizatoru puses. Sajūta tāda, ka kādam ir labi tā un par pārējo galvu nelauzīt- iedodu kvadrātmetrus, iedodu stendu, iekasēju naudu un ļauju aizņemt to stundu uz vienas vai otras skatuves.

Saprotu, ka esmu lajs un man neklātos izdarīt no gaisa grābtus secinājumus vai mētāties ar priekšlikumiem, bet tomēr- ja tagad sāktu domāt un tuvākajā laikā arī darīt, tad rezultāti būtu redzami jau nākamajā izstādē.

Un iespēju darīt, manuprāt, ir bezgala daudz. Sākot jau ar visas zāles atvēlēšanu grāmatām. Bērnu un ģimeņu piesaistīšanu- grāmatu ilustrāciju veidošana mazākiem, domraksti lielākiem un recenzijas vecākiem. Balvas un sumināšana labākajiem. Literatūras orientēšanās trase pa visu zāli. Viktorīnas un erudīcijas pārbaudes (par literatūru kopumā vai kādu darbu atsevišķi). Pārdomāti sarunu šovi un diskusijas (labi saplānoti, tematiski un pārdomāti izvietoti viens no otra). Lekcijas. Vēstures fakti. Loterijas. Tiešraides tīmeklī. Uzaicināt bibliotēkas, lai iedvesmo nākt ciemos un lasīt grāmatas. Uzaicināt citu valstu izdevniecības ar saviem grāmatu jaunumiem. Uzrīkot dzejas dienas. Izlaušanās istaba. Uzrunāt skolēnus, kuri domā par dāvanām savām skolām- ar kādu ilglaicīgu spēli, viktorīnu vai uzdevumiem, ļaut kādai (vai kādām) klasei tikt pie labas dāvanas skolai- laba komplekta ar grāmatām savas skolas bibliotēkai. Skolēni būs paši nopelnījuši un būs dubultprieks (vēl arī tas, ka vecāku whatsap čatā nevajadzēs lauzt šķēpus par dāvanām). Noorganizēt koncertus. Izstādes. Lasīšanas stafeti. Lasīšanas umurkumuru. Autogrāfu medības. Parādīt ka (un kā) lasīšanas procesu var padarīt interesantāku, kolektīvāku, individuālāku, izaicinošāku,… kādu vien pats vēlās. Vairāk iesaistīt autorus, izdevniecības.

Un tā varētu turpināt daudz un ilgi. Protams, jāpatur prātā, ka centrālā vieta ir grāmatai, bet kāda nebūt izklaidējoša atraktivitāte par ļaunu taču nenāktu. Jā, varbūt tā vairs nebūs gluži izstāde. Varbūt arī nevajag mums to ”izstādi”? Varbūt vajag festivālu vai svētkus? Ne jau nosaukums te no svara, galvenais ir izveidot svētku noskaņu, lai tā laimes sajūta radītu lasītprieku. Mēs visi esam pelnījuši Grāmatu Svētkus- lielus, plaši apmeklētus un starptautiski atpazītus.