Grāmata- Nemiers.
Nosaukums: Nemiers
Autors: Valdis Felsbergs
Izdevniecība: Gandrs
Gads: 1994
LPP: 275
Par grāmatu-
Valda Felsberga stāstu krājums.
Dažreiz vienkārši notiek tā, ka grāmata nonāk pie tevis un tu to izdomā lasīt. Bez ieteikumiem, reklāmas vai kāda nebūt cita iemesla. Tā arī bija ar šo grāmatu- vai nu kādā maiņu galdā paņēmu vai arī bija kādā no daudzajiem maisiem, pie kuriem tiku pašiverēt.
It kā necila grāmata- pelēki vāki, neuzrunājošs zīmējums, padzisuši burti… bet ja nu teksts slēpj ko labu? Jāizlasa!
Sākums it kā bija labs- īsi stāstiņi, kuros var saskatīt tēmas no deviņdesmitajiem, mazliet negaidīti pavērsieni, viss tāds dzīvs un līdz ar to uzrunājošs. Tas nekas, ka klišejiski un dažviet varbūt pat banāli. Liekas, ka autoram tāds rokraksts. Bet tad vienā brīdī saproti, ka neba te rokraksts pie vainas.
Autoram nav vēlēšanās tev pasniegt savu stāstu, savas domas un sarunāties ar lasītāju. Te viss i pliks aprēķins- maukt tieši lasītājam pa saules pinumu. Un maukt ar šoku, brutālu seksu un pretīgumu. Likt lasītājam skurināties, viebties un pārdomāt vai vērts turpināt- nogrieztas kājas, izvarošana, smadzeņu ēšana, pašnāvība, homoseksuālas attiecības, šizofrēnija….
Ja vēl pirmie stāsti to tik ļoti neparādīja, tad visa grāmata ir slima. Zinu, ka tā neklājas teikt, jo mākslā katrs var izpausties kā vēlas. Tikai te jāsaprot vai te vispār ir māksla? Protams, katrs pats var izlasīt un mēģināt to saprast, bet es noteikti nebūšu tas, kurš to ieteiktu darīt. Pat ne bada laikā.
Ja nu kāds ļoti vēlas izlasīt vismaz kaut ko, tad tikai pēdējo stāstu par bērēm. Tas bija labs. Patiešām! Viss pozitīvais vērtējums tikai par šo vienu stāstu.
Grāmatas vērtējums: 3/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Paldies par augsto vērtējumu! Ne jau trijnieciņu, nē: par emocionālo recenziju. Ir redzams, ka lasītāju aizķēris, ir lieliska atsauksme, kas ieintersēs arī citus izlasīt, ir acīmredzama pēcgarša lasītāja dvēselē un gan jau vēl daudz pārdomu un atklāsmju, kas lēnā garā piedzims.
Jums varētu būt interesanti, ko par to ir rakstījuši citi:
“Mīlēšanās un drātēšanās krustām šķērsām uz vella paraušanu, izvarošanas, sadisms, pašnāvības, ielauzti pakauši. Un miroņi – kaudzēm, steriem, kubikmetriem. Nemieram ar literatūru ir tāls sakars. Atgādina scenārija uzmetumus draņķīgām videofilmām. Pieļauju, ka esmu kļūdījies, un ar nākamo grāmatu viņš parādīs. Tādā gadījumā apsolos simboliski apēst šo recenziju.”
Guntis Berelis
“Dzīves kserokopija.”
Nora Ikstena
“Spilgta, provokatīva un vienlaikus tradicionāla debija. Jaunās paaudzes Egils Lukjanskis.”
Jānis Vēveris
“Nopirku grāmatu, kurā atainotās darbības ir galīgi pretdabiskas un pret morāles normām esošas. Esmu vīlies, jo iekš ¼Satori šai grāmatai bija dievīga recenzija.”
No bloga Traumētā apziņa
“Iesaku. Grāmata, kuru joprojām neesmu izlasījis, jo paliek pretīgi. Tā joprojām nesaprotu, vai tā grāmata ir vienkārši slikta, vai arī ļoti izaicinoša.”
Anonīms 21 gadu jauns lasītājs internetā
“Vērā ņemams mēģinājums rakstīt jebkā un par jebko. Katrā ziņā pirms Felsberga neviens nebija uzdrošinājies pievērsties tik amizantām tēmām kā smadzeņu izēšana u.tml. Tagad pietrūkst šim deviņdesmito gadu sākumā pārsteidzošajam mēģinājumam līdzvērtīgu centienu pārbaudīt aprakstāmā un neaprakstāmā, lasītājiem saprotamā un nesaprotamā, pieņemamā un nepieņemamā robežas. Sašutums par Felsberga prozu tika pausts gan uz redakcijām sūtītās vēstulēs, gan profesionālu kritiķu recenzijās: tur gan parasti tika izmantoti tādi argumenti kā tā nav literatūra – jo latviešu literatūrā cenzūra nekur nav pazudusi.”
Pauls Bankovskis
“Latviešu jaunākā proza ir visai pesimistiska, tā atspoguļo mūsu tagadējo dzīvi, kurai dažbrīd pat nav jēgas un satura. Spožākie šā literatūras veida pārstāvji ir Arvis Kolmanis, Valdis Felsbergs, Eva Rubene, Andra Neiburga, Nora Ikstena un Gundega Repše.”
No vidusskolēna referāta internetā
Iesaku turpināt ar manu nākamo stāstu krājumu “Mazā nakts mūzika”: https://drukatava.lv/bookshop/product/maza-nakts-muzika/
Ar cieņu
Valdis Felsbergs
autors
Sākumā gan iebildīšu- es gan nerakstu recenzijas. Tām vajag gruntīgāku fonu apakšā. Mani apraksti ir iespaidi. ”Patika” vai ”nepatika” dažos teikumos.
Emocijas bija. Un kā jau rakstīju- sākumā pat pozitīvas. Bija dzīvīgi. Varbūt, ka tā bija. Varbūt vienkārši kaut kas sakrita.
Jaunas pārdomas un atklāsmes nebūs. Ja kāds iespaidosies uz lasīšanu no mana apraksta, tad par to vairāk priecāšos nekā par to, ja kādu būšu iespaidojis nelasīt.
Par ieteikumu paldies, bet tuvākajos gados nez vai saņemšos.
Iespaidojies uz rakstīšanu no mana apraksta ir, piemēram, dižais kritiķis un vienlaikus ķipa rakstnieks Guntis Berelis, kurš aiz skaudības tā nogānīja šo grāmatu, ka pēc 10 gadiem (pilnīgi precīzi atbilstoši paša izteikumiem par mani) sāka rakstīt par cilvēkēdājiem, un pēc 20 gadiem romānu “Vārdiem nebija vietas” tikpat bezidejiski piemurgoja par izvarotāju, kas pēc izgrieza upura dzimuorgānus, izkaltēja un pisa (tieši šo u.c. tml. vārdus). Un pats uzdod to par izcilu bezprecedenta avangardu. Dažiem cilvēkiem piemīt spēja, nesaskatot domu, iespaidoties no formas un mērkaķoties pakaļ.:)
Bereļa darbus neesmu lasījis, līdz ar to nevaru spriest vai ir iespaidojies vai nē. Bet to laikam tikai viņš pats varētu pateikt no kurienes viņa mūza atlidojusi :)
Ja lasāt krieviski, iesaku Valda Felsberga krievu oriģinālliteratūru: gardēži stāsta, ka tā esot vēl dzīvīgāka. https://loveread.info/books/sovremennaya-proza/38074-vald-felsberg-prokol-sbornik.html#fullstory-text