Jau ar Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara pirmajām nedēļām, mūsu valstī bija vērojama vēlme mazināt krievu valodas klātbūtni. Uzņēmumi izņēma no savām mājaslapām krievu valodu, slēdza Krievijas televīzijas kanālus, uzvirmoja asāki protesti pret krievu valodas prasību darba sludinājumos un arī latviski runājošā sabiedrība noskaņojās nepāriet ikdienas sarunvalodā uz krievu valodu. Daži to darīja klusi, dažiem patika skaļi paust savu nostāju, bet kopējais noskaņojums jūtami palika bezkrievisks. Tikai ir viens bet…
Lai arī novēlota, doma ir laba. Mums valsts ir viena un valoda viena- mūsu visu galvenais kopsaucējs un vienotājs. Tikai realitāte rāda citu ainu– joprojām krievu valoda ir mūsu vidū. Slēdz nost kanālus cik gribi, tāpat ir, kas raidīs krieviski. Runā latviski cik gribi, tāpat tevi uzrunās un atbildēs krieviski. Jo…gluži vienkārši- mums valstī ir daļa ļaužu, kuri neprot latviešu valodu. Nekad nav pratuši un nekad arī nevēlēsies prast.
Nekas nav mainījies- kā bija gadus trīsdesmit vai divdesmit atpakaļ, tā ir arī tagad. Pa šo laiku ir bijuši vairāki stāsti par krieviem, kuri gan tad, gan šobrīd vaino vidi. Jo vide it kā esot tā, kas liedzot viņiem apgūt latviešu valodu kaut pamatsarunvalodas līmenī. Proti, viņiem nav kur vingrināties latviešu valodā.

To dzirdot, tā vien gribas skaļi iesaukties – blēņas! Visapkārt ir uzraksti latviešu valodā, ir televīzija latviešu valodā, ir radio, portāli, prese, koris, … iespēju jūra, pat nav tālu jāiet un jāmeklē. Ir tikai jāvēlas. Un ar to pēdējo, izskatās, viss sākas un beidzas. Jo neba videi ir kāda vaina- krievi paši visus uzrunā krieviski un ļoti retos gadījumos pāriet uz latviešu valodu. Veikalā viņi uzrunā pārdevējas krieviski. Aptiekā medikamentus jautā krieviski. Sludinājumus raksta krieviski. Viņi paši rada krievisko vidi un paši arī tādu vidi patērē. Un joprojām arī šādu vidi Latvijā pieprasa uzturēt. Valodas referendums, 9.maijs un visi tie krievu skolu marši to skaidri pierāda.

Un viņiem vienalga, ka nu situācija ir mainījusies. Ka cilvēki ir mainījušies. Ka attieksme mainījusies. Un vide mainās. Tikai- tā nav viņu situācija, viņu vide. Viņi to nevēlas pieņemt. Un attieksmi viņi saņem mantojumā un arī nodos mantojumā. Tāpēc joprojām ir krievu skolas, krievu bērnudārzi, krievu darba kolektīvi, … krievu valodas vide.

Nav tā, ka man nepatīk krievu valoda vai esmu agresīvi noskaņots pret cittautiešiem. Nē, nepavisam! Es protu krievu valodu un man tā patīk. Bet ir jāpieņem, ka es nevēlos Latvijā runāt krieviski. Ir jāsaprot, ka vide neatgriezeniski ir mainījusies un nu mūzika ir izslēgta– laiks apsēsties uz krēsla vai izstāties. Ja izvēlēsies apsēsties, tad jāsaprot, ka neviens te nekad neaizliegs runāt kādā valodā gribi vai proti. Neviens te nekad neaizliegs atzīmēt savas paražas vai tradīcijas. No tevis tik prasa, kā cienīt valsti, cienīt tās iedzīvotājus un valsts valodu. Un tas patiešām ir vienkārši- aiz cieņas pret klientu, savā starpā sarunāties latviski. Sveicināties latviski. Pateikties latviski. Uzrunāt latviski. Pārējais tad nāks pats no sevis- atklāsies gan vide, gan spēja sazināties valsts valodā, gan parādīsies savstarpēja cieņa.