Oriģinālnosaukums: Pride and Glory
Valsts: ASV/Vācija
Žanrs: Drāma/Krimināla
Lomās: Colin Farrell, Edward Norton, Jon Voight, Noah Emmerich, Jennifer Ehle
Režisors: Gavin O’Connor
Gads: 2008

Par filmu-

Policijas virsnieks Rejs tiek nozīmēts izmeklēt četru policistu slepkavību. Pamazām šķetinot izmeklēšanas pavedienus viņš nonāk pie faktiem, kas norāda uz viņa paša iecirkņa policistu negodprātīgu rīcību. Kā tālāk rīkoties policistam, kura tēvs ir policists, brālis ir policists, māsas vīrs ir policists? Neaptraipīt savas ģimenes slavu un godu vai izvēlēties par labu likumam?

Kas ir svarīgāks- darbs vai ģimene? Varbūt labāk izvēlēties starp likumu un ģimeni? Policistam, kurš vienmēr atrodas uz robežas starp vienkāršu cilvēcisku kļūdu vai tikpat vienkāršu cilvēcisku kārdinājumu kļūdīties, ir grūti vienmēr palikt likuma robežas pusē. Tā līnija ir tik trausla un tik nenoteikta, ka vienā brīdī jau saproti, ka esi jau tur. Un atpakaļceļš vairs nav. Vismaz tāds, kur varētu pieļautās kļūdas izlabot un sākt visu savādāk.

Šai filmai labi iederas apzīmējums- policistu drāma. Par slideno policista darbu, kad sanāk ievārīt lielākas vai mazākas ziepes un tad iedarbojas sauklis ‘’ mēs, policisti, esam viena ģimene!’’, tad tiek izručīti savējie no šīm pašām lielākām vai mazākām ziepītēm, līdz kamēr aritmētiskā progresija noved pie aizvien lielākām ziepēm. Un tad jau visas filmas beigas ir jāpārvērš par dialogu starp policistu tēvu, policistu brāli un policista sirdsapziņu. Kā darīt, lai noklusētu pa visām vīlēm ārā nākošo šmuci, saglabātu savu policistu mundiera godu un slavu. Kā turpmāk ar godu un lepnumu nēsāt policista žetonu utt.

Nevar pieminēt, ka filma pārsteidza ar ko oriģinālu vai ar ko tik elegantu, ka varētu šo veikumu izcelt starp citām šāda tipa policistu filmām. Citi vēži tajā pat kulītē. Nekas īpašs nebija ne sižeta virzienā, ne aktieru darbā. Vienīgi te derētu izcelt Farella veikumu- viņa, līdz elkoņiem iegrābušamies, policista tēlojums dažviet bija ekselenti pārliecinošs (prātā nāk kadrs ar zīdaini uz gludināmā dēļa). Viss pārējais un visi pārējie lielākoties atgādināja pilnmetrāžas policijas reklāmas rullīti, kur uzsvars ir uz mundiera un savu biedru godināšanu.

Ja filmas laikā mūziku īpaši piefiksēt nevar, jo jāmēģina koncentrēties un ķert dramatiskos momentus, tad pašā dramatiskākajā brīdī, kad starp radiniekiem ir jānoskaidro kuram būs uzvara, fonā skan jautrs īru folkmūzikas meldiņš. Īsti nevarēja salīmēt dramatisko ainu, kas risinās acu priekšā ar to, kas skan ausīs.

Tāpat arī grūti bija sazīmēt galveno lomu tēlotājiem to lielo, izmisuma pilno izlemšanas grūtumu, kuru filmas veidotāji tā centās šai filmai piešķirt. Nekas vairāk par jau vairakkārt redzētiem šablona gājieniem šai filmā nebija. Pāris sakliegšanās ainas un drāma gatava! Ne īsti traģiska matu plēšana, ne galvas dauzīšana pret sienu.

Arī beigu cēliens vairāk atgādināja muļķīgu kļūdu virteni, nevis drāmas kulmināciju. Pārāk triviāli, lai būtu kaut cik ticami un kaut cik žēl.

Šīs, kā arī citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.