Es nevaru no galvas noskaitīt nevienu dzejoli. Mācījies un lasījis esmu simtiem. Bet tā, ka tagad atcerēties un noskaitīt… ja nu vienīgi Puškina ”Ja pomņu čudnoje mgnovņije….”. Arī šūpuļdzejoļus bērnam zinu tikai divas, ko parasti arī skaitu- ”Aijā žūžu lāča bērni” un ”Spjat uzstalije igruški”. Vēl atceros pie eglītes skaitāmos dzejoļus un Poruka ”Tracis”. Viss! (laikam)

Kur palikuši Ziedonis, Vācietis, Veidenbaums…. Nezinu. Liekas, ka vēl nesen es viņu dzejoļus mierīgi varēju nodeklamēt. Jā, dažbrīd un dažviet kaut kas aizķērās, bet varēju.
Šobrīd, labākajā gadījumā, atsevišķi pantiņi vai tikai divrindes. Galvaspods tukšs un liekas, ka kāds tur veicis tīrīšanu bez manas ziņas. Vecums? It kā jau vēl nevajadzētu būt. Varbūt pie vainas ir atkārtošanas trūkums? No sērijas- ja netrenēsi visu laiku, tad vēlāk nebūs ko trenēt. Laikam šo varētu attiecināt arī uz dzejoļiem.
Droši vien, ja būtu aktīvs latviešu estrādes fans (piemēram, grupas Pērkons), tad gan jau galvā skanētu gan Veidenbaums, gan Elsbergs. Bet fans neesmu un galvā neskan.

Nolēmu mazliet patrenēties. Vismaz kādu brīdi blogā ik pa laikam parādīsies kāds dzejolis, kuru iemācīšos no galvas (lai būtu ko vēlāk atcerēties). Tad ņemšu nākamo. Un tā līdz kamēr apniks (man vai bloga lasītājiem) vai liksies gana (man vai bloga lasītājiem).

Ir dažas idejas kā to visu noformēt un pasniegt, bet nav ideju ar kuru autoru dzeju sākt. Droši vien jāņem klasiķi (atcerēšos skolas laikus) un tad pamazām jāpiepulcina arī topošie klasiķi. Lai raibāka publika.
Protams, priecāšos par komentāru aizpildīšanu ar dzejas ieteikumiem un visādiem citādiem teikumiem. Īpaši priecāšos par tiem, kuri atzīsies, ka arī viņi atklājuši, ka galvā tagad mājo dzejoļu vakuums. Vismaz nejutīšos vientuļš :)