Dzejas dienas #0
Es nevaru no galvas noskaitīt nevienu dzejoli. Mācījies un lasījis esmu simtiem. Bet tā, ka tagad atcerēties un noskaitīt… ja nu vienīgi Puškina ”Ja pomņu čudnoje mgnovņije….”. Arī šūpuļdzejoļus bērnam zinu tikai divas, ko parasti arī skaitu- ”Aijā žūžu lāča bērni” un ”Spjat uzstalije igruški”. Vēl atceros pie eglītes skaitāmos dzejoļus un Poruka ”Tracis”. Viss! (laikam)
Kur palikuši Ziedonis, Vācietis, Veidenbaums…. Nezinu. Liekas, ka vēl nesen es viņu dzejoļus mierīgi varēju nodeklamēt. Jā, dažbrīd un dažviet kaut kas aizķērās, bet varēju.
Šobrīd, labākajā gadījumā, atsevišķi pantiņi vai tikai divrindes. Galvaspods tukšs un liekas, ka kāds tur veicis tīrīšanu bez manas ziņas. Vecums? It kā jau vēl nevajadzētu būt. Varbūt pie vainas ir atkārtošanas trūkums? No sērijas- ja netrenēsi visu laiku, tad vēlāk nebūs ko trenēt. Laikam šo varētu attiecināt arī uz dzejoļiem.
Droši vien, ja būtu aktīvs latviešu estrādes fans (piemēram, grupas Pērkons), tad gan jau galvā skanētu gan Veidenbaums, gan Elsbergs. Bet fans neesmu un galvā neskan.
Nolēmu mazliet patrenēties. Vismaz kādu brīdi blogā ik pa laikam parādīsies kāds dzejolis, kuru iemācīšos no galvas (lai būtu ko vēlāk atcerēties). Tad ņemšu nākamo. Un tā līdz kamēr apniks (man vai bloga lasītājiem) vai liksies gana (man vai bloga lasītājiem).
Ir dažas idejas kā to visu noformēt un pasniegt, bet nav ideju ar kuru autoru dzeju sākt. Droši vien jāņem klasiķi (atcerēšos skolas laikus) un tad pamazām jāpiepulcina arī topošie klasiķi. Lai raibāka publika.
Protams, priecāšos par komentāru aizpildīšanu ar dzejas ieteikumiem un visādiem citādiem teikumiem. Īpaši priecāšos par tiem, kuri atzīsies, ka arī viņi atklājuši, ka galvā tagad mājo dzejoļu vakuums. Vismaz nejutīšos vientuļš :)
Sāc ar “Didaktu”. Viņš bija (ir?) sētnieks kādā uzņēmumā Vecrīgā. Daudziem par pārsteigumu izrādījās, ka viņa aizraušanās ir arī dzeja, pat krājumiņš tika izdots. :)
Paldies, paskatīšos.
Vislabāk jau, protams, ja gadās tāds dzejolis, kas paliek atmiņā vnk no lasīšanas un nav speciāli ar piespiešanos jāmācās. Nu, vismaz par procentiem 80, ja ne visiem 100. Pretējā gadījumā sākt vajadzētu droši vien ar kaut ko īsāku. Nu, piemēram:
Pie sienas dekoratīvs šķīvis,
Nekā no tā- nekā, ko ēst.
Viss gluži kā no manas dzīves-
Pie sienas dekoratīvs šķīvis.
Te pēkšņi ienāk krīvu krīvis,
Es lūdzu to pie galda sēst
Un rādu- dekoratīvs šķīvis,
Nekā no tā. Nekā, ko ēst.
/Ziedonis/
Par pieturzīmēm un lielajiem burtiem rindiņu sākumā gan negalvoju- to no galvas nemācījos :)
Tas jau būtu feini, ja pāris reizes izlasa un prātā jau noseivots :) Bet nu redzēs, ko man iedvesma liks priekšā.
P.S.
Par dzejoli paldies.
Nu, ja par latviešu mūziku un “Pērkonu”, Mārim Melgalvam bija lipīgi un ņipri pantiņi. Izrādās, esmu pat blogā citējusi: https://lasitajaspiezimes.wordpress.com/2010/08/02/dejas-virs-bezizejas-melgalvs (piedod par spamu). Es šo to vēl atceros, bet jā, vajadzētu gan vairāk lasīt, gan reizēm iemācīties kaut ko jaunu.
No Pērkona repertuāra es paņēmu Elsbergu- par kretīniem, kas dejo. Nezinu kāpēc (sagribējās). Būs otrajā dzejas dienā.
Pirmajā kaut kas no bērnības :)
Kad tikšu līdz Melgalvam, tad zināšu , kur ātri atrast dzejolim videopielikumu :)
Knuts Skujenieks. Atceros, kopš rakstīju referātu vidusskolā. (15 gadi!!!)
Iekāpsim mēnessdārzā
Augu nakti šūpoties
Mazs ledains sunītis
Apkārt kūleņos un ries
Dziedāsim augšā lejā
Līdz balstiņis aizlūzīs
Atnāks lielā sieva ar nēšiem
Dos pa kaklu laukā dzīs