Lai arī pats jūtos vēl jauns, man ir dažas pieauguša cilvēka pazīmes. Viena no tām ir Latvijas radio 1 klausīšanās. Aizvadītajā nedēļā ar interesi (nesen blogā bija raksts par šo pašu tēmu) klausījos raidījumu Krustpunktā, kur Aidis Tomsons vadīja sarunu ar četriem prātīgiem cilvēkiem par uzticēšanos sabiedriskajiem medijiem. Raidījums bija interesants, lai arī man likās, ka atvēlētajai vienai stundai tas tvērums bija pārāk plašs. Bet skaidrs- visu vienā reizē nevar izdiskutēt, bet atstāt kaut ko uz pēcāku ir pārāk izšķērdīgi.
Mani interesēja gan pie kāda kopsaucēja nonāks diskutētāji, gan arī sabiedrības reakcija. Vairāk tieši pēdējais, jo, manuprāt, tā neuzticēšanās sāpe ir pārāk uzpūsta. Un tieši no soctīklu puses.

Protams, soctīklos (un ne tikai) reakcija bija. Tiesa, bez kādiem pārsteigumiem- pārsvarā izpaudās tie paši, kas arī iepriekš un viņiem piebalsoja viņu ierasti pavadošā svīta. Īpašs prieks par manu iecienīto portālu nra.lv, kurš kārtējo reizi nelika vilties.

Tālāk mēģināšu izklāstīt savu subjektīvo vērojumu. Nekādi fakti vai saitēs balstītas atsauces. Tik tāds laja skats no malas par to ņemtni, kas ir ap sabiedriskajiem medijiem un viņu it kā nokritušo reitingu. Jā, arī par plašāku viedokļu paušanu sabiedriskajā medijā.

1.Iedod tik dzeguzei iedēt olu jeb tribīne katram un katrai.

Šis viss reitinga kritums un retorika par to, ka nu sabiedriskajam medijam ir jākļūst par visas tautas viedokļa paudēju un visas tautas tribīni ir gaužām līdzīgs tam, ko pauž visādi sabiedriskie opozicionāri- aiz manis ir visa tauta (lai gan ir tikai daži simti atbalstītāji); savāksim miljonu parakstu un vēl vairāk, jo aiz manis ir visa tauta (tikai daži tūkstoši parakstās); esmu ievēlēts ar visas tautas atbalstu (daži tūkstoši vēlēšanu biļetē); utt. Izskatās, ka viņu recepte ir gaužām vienkārša- ja pietiekami skaļi bļaus, tad izdosies piesaistīt uzmanību. Un pakāpties. Vismaz vienu pakāpienu. Pēc tam jau varēs atkārtot to visu pa riņķi.

Tas viedoklis, ka sabiedriskajos medijos ir nepieciešama visas sabiedrības viedokļa paušana, citādi tam zūd uzticība, ir aplama. Viņiem jau vajag tikai to tribīni. Tik to pakāpienu. Tāpēc viņi nekaunīgā kārtā cenšas izmantot citu darbu (sabiedrisko mediju žurnālistu veikumu), lai tiktu pie tās auditorijas (kuru sabiedrisko mediju žurnālisti uztur). Jo sen jau ir pierādījies, ka visi šie sazvērestību teoriju piekritēji un plakanās zemes zinātnieki ir absolūtā mazākumā un savās esošajās platformās viņus neviens neklausās. Varbūt ir daži desmiti interesenti, bet cik tu runāsi ar vieniem un tiem pašiem! Tāpēc ir svarīgi uzrunāt lielāku publiku. Un kāpēc gan laipni neuzplīties sabiedriskajam medijam ar argumentu tu-taču-esi-visas-tautas-īpašums-un-es-esmu-tauta. Dod! Man pienākas!

Varu saprast sabiedrisko mediju vēlmi būt tuvāk tautai (līdz ar to arī mīļākam un uzticamākam), bet te der pieminēt šajā diskusijā izteikto frāzi par vārtu sargāšanu.

2.Medijs kā mūris jeb labs vārtu sargs ir puse no komandas.

Šī vārtu sargāšana ir ļoti grūta un atbildīga lieta. Manuprāt, sabiedriskais medijs ar to brīnišķīgi tiek galā. Protams, vienmēr var labāk, bet vai tāpēc jādara savādāk? Popularitāte, vairākuma uzticēšanās ir rezultāts tam, kā līdz šim ir strādājuši žurnālisti, kā veidoti raidījumi un kādi viesi vai eksperti ciemojušies raidījumos. Galu galā to var redzēt gan līdzšinējos uzticēšanās reitingos, gan popularitātē- sabiedriskais medijs ir stabils līderis. Un tas ir panākts ar smagu darbu. Un gribētu piebilst- ilgstošu, smagu un neatkarīgu darbu. Ja sabiedriskie mediji būtu kļuvuši par platformu NLO parautajiem vai dažādiem plakanajiem zinātniekiem, tad šobrīd mēs nerunātu par sabiedrisko mediju reitingu. Vispār nerunātu par sabiedrisko mediju.

Vēl ir jāņem vērā apstāklis, ka ne jau visa uzticēšanās ir argumentēta uzticēšanās. Tie paši sabiedriskie opozicionāri būs pret jebko. Vienalga pret ko. Un vēl jo vairāk pret kādu no žurnālistiem, jo ziņnešu šaušanai ir senas tradīcijas. Ja viņiem pajautās- vai tu uzticies, piemēram, raidījumam Krustpunktā? Būs tūlītēja atbilde- nē! Vai tu skaties šo raidījumu? Nē! Kas bija pēdējā raidījumā? Nē! Kad tu pēdējo reizi klausījies šo raidījumu? Nē!
Un tad soctīklos seko apsaukāšanās, nievas un lamas. Viņi vienkārši nelieto sabiedriskos medijus. Un arī pārējos medijus. Varbūt tikai izklaides līmenī. Viņiem ir citas platformas, kurās viņi saņem to, ko vēlas.

Vai sabiedriskajam medijam ir nemitīgi jāskaidro un jāpamato sava izvēle? Manuprāt, nē!

Sabiedriskajam medijam diennaktī ir tikpat daudz stundu un minūšu kā mums visiem un izmantot šīs minūtes, lai dažiem skaidrotu elementāras pamatskolas lietas… nu, ko te lai saka- nevajadzēja bastot mācību stundas.

3.Platons ir mans draugs, bet patiesība ir dārgāka jeb trīs spaiņi grants un viens spainis ūdens.

Pieņemsim, ka varētu šo publiku ievilkt sabiedriskā medija klausītāju pulkā. Varbūt ar laiku pat iegūt viņu uzticēšanos. Bet te uzreiz ir jautājums- par kādu cenu? Kas būs tas, kas sabiedriskajā medijā uzrunās šādi uzlādētas sabiedrības daļiņas? Vai tas nozīmē, ka sabiedriskajā medijā tagad ir jāatskaņo tāds viedoklis, lai tik izpatiktu kādam? Lai iedotu to, ko viņi vēlas dzirdēt? Bet ja nu ziņas ir tādas, kuras neviens negrib dzirdēt- tad noklusēt? Jautājumu ir pārāk daudz, bet atbildēm nepietiek tik ar granti un ūdeni- vajadzīgs arī cements, kas saturēs kopā diskusiju, raidījumu un mediju ar sabiedrību. Bez stabiliem pamatiem, puspatiesībām vai sliktā izglītībā balstītām diskusijām ātri vien var iebraukt otrā grāvī- pazaudēs tos, kuri klausās šobrīd.

Manuprāt, ne sabiedriskajam medijam jānāk pie ļaudīm, bet ļaudīm ir jānāk pie sabiedriskā medija. Cilvēkiem tur jāatrod fakti, patiesība, viedokļu daudzveidība un daudz, daudz vēl kas. Un pašiem vajag domāt tam visam līdzi. Tas nav grūti, tik nevajag meklēt ziņās un faktos ideoloģiju, raidījuma viesos aģentus vai žurnālistos ienaidniekus.

4.Ar tādiem draugiem ienaidniekus nevajag jeb izrautā konteksta sindroms.

Pēdējā laikā vērojama ļaužu daļa, kuri nevis skatās/klausās ziņas, bet meklē tajās kļūdas, pārteikšanos vai kādu neveiklību. Ja neizdodas atrast, tad vienmēr paliek iespēja izraut kaut ko no konteksta vai pārprast. Jo tā ir iespēja padrupināt sabiedriskos medijus un vēl ar šo ”veidot savu saturu” soctīklos. Kas būtībā ir tā pati pakāpšanās uz citu darba. Tik šoreiz vēl ar domu pabojāt medijam reputāciju.

Skatoties socīklos, nevar nepamanīt, ka daļai ļaužu šī ir teju vai ikdienas nodarbe- veido sev saturu, medī tīkšķus, sit sev un saviem domubiedriem uz pleca. Patika, ka Guntas Slogas sacīto (šajā pat raidījumā) par mediju kalpošanu tautai, izrāva no konteksta un tālāk virpināja kā uzvaru (redz, jums jākalpo mums!), lai gan, manuprāt, viņa to izteica kā pretēju atsvaru replikai par žurnālistu sēdēšanu tronī. Protams, kā tas bija domāts, to varēs pateikt tikai pati Gunta Sloga. Bet, tas jau nevienu netraucē paņemt no šīs diskusijas sev interesējošo izvilkumu vai ar konteksta izrāvumiem pat uzcept veselu rakstu ar pašizdomājumiem.

5.Punktiņš punktiņš komatiņš domuzīme ritentiņš jeb vai te sanāk cilvēciņš?

Aiz visiem šim cipariem, reitingiem, raidījumiem un sabiedrības ir cilvēki. Dzīvi cilvēki ar savu domu, dzīves pieredzi, izglītību, izcelšanos un vērtību skalu. Mēs visi esam tik dažādi, īpatnēji (pozitīvā nozīmē) un savēji interesanti, ka nav iespējams mūs visus ietilpināt sabiedriskajos medijos. Un nevajag ar! Latvijas sabiedrība mierīgi var baroties no esošajiem sabiedriskajiem medijiem. Ja kādam pietrūks, tad ir citas platformas. Kuram būs intereses ārpus sabiedriskā medija piedāvājuma, tas var nākt ar priekšlikumu veidot tur savu saturu. Vai arī to darīt citās platformās.

Sabiedrībai ir jāprasa, lai sabiedrisko mediju latiņa būtu iespējami augstāka, bet nav jāprasa atainot sev tīkamu viedokli. Citādi jocīgi sanāk- tiklīdz dzirdi to, ko vēlies, tā žurnālisti ir labie. Bet, ja to pašu žurnālistu veikums citreiz būs kaut mazliet pret tavām domām, vērtībām, ticību, tā uzreiz- valdības rupors vai feik ņūz.

Domāju, ka neviens nevēlas dzirdēt diskusijas tikai uz vieniem vārtiem. Bet diez vai būs interesantas tādas diskusijas, kurās ir bezjēdzīgi strīdi. Atceros, ka savulaik Satori (laikam) bija noorganizējuši diskusiju, par kādu jautājumu. Un tur atnāca ”klausītāji”, kuri vienkārši mala savu filozofiju, traucēja diskusiju un nemaz necentās klausīties pretējo viedokli. Protams, ka tur nekāda satura nebija. Es to nespēju klausīties un izslēdzu. Līdz ar to paliku bez šīs diskusijas. Domāju, ka vairums ar tāpat palika bešā. Vai šis ir tas, ko mēs vēlamies dzirdēt sabiedriskajā medijā- karošanu, strīdēšanos un taisnošanos vai tas domāts balts vai melns? Neviens neklausīsies šos kašķus. Ja ir jautājums, piemēram, par sabiedriskā medija uzticamību, tad kāda jēga ir uz to aicināt dalībnieku, kurš līdz šim to vien darījis kā apsaukājis žurnālistus, mediju, un pie katram raksta komentējis– kremļa rupors, valdības podlaižas, utt. Vai tiešām diskusija iegūtu? Vai sabiedrība iegūtu? Nē, noteikti nē!

Nezinu vai pareizi, bet es lieku cerības uz jaunajiem sabiedrisko mediju redaktoriem. No viņiem ceru sagaidīt plašāku dialogu ar sabiedrību, lai kaut vai tajos pašos soctīklos ļaudis nevirpinātu par vienu vai otru sižetu/raidījumu/diskusiju maldu cilpas, kurās pēc tam citi iekrīt.