Daži ir iedomājušies, ka sabiedrisko mediju uzdevums ir kalpot varai vai tautai. Vara sev prasa, lai sabiedriskais medijs būtu valsts sabiedrisko attiecību pārstāvis, bet tauta paģēr, lai rāda to, kas viņiem patiktu. Sabiedrisko mediju ideja tomēr ir pavisam cita- atbildīgi veidot neatkarīgu un demokrātisku saturu ar kuru informē, izglīto un, protams, arī izklaidē.
Man patika viens atrasts citāts: sabiedriskie mediji dara to, ko nedara vai nespēj komerciālie mediji un ir informatīvās vides veidotāji, sabiedrības pārstāvji, kuru galvenais atskaites punkts ir sabiedrības attīstība, intereses, vajadzības, ņemot vērā valsts nacionālās intereses, informācijas vides attīstību, mediju vides attīstību, demokrātiskās vides ilgtspējības kritērijus.

Pēdējā laikā pārāk bieži parādās skaļi lozungi pret sabiedriskajiem medijiem. Un noteikti vēlēšanu gadā tādi būs sagaidāmi steriem. Jo ”sliktāks” medijs, jo vieglāk vēlētājam iestāstīt, ka jāskatās citā [pareizajā] medijā.
Es varu izskaidrot, kāpēc daži tā rīkojas, bet galīgi nevaru to pieņemt. Man nav pieņemami, ja kāds mēģina vājināt sabiedriskos medijus Latvijā un mediju vidi vispār. Tieši šie bļāvēji, ar puspatiesībās vai nepatiesībās smeltām vēstīm, rada negatīvu fonu un pamazām drupina mediju prestižu (un ne tikai sabiedrisko). Tāpēc nolēmu mazliet parakt tajā virzienā, kur skan lielāko bļāvēju balsis. Ar uzsvaru ”mazliet”, jo šobrīd gribas redzēt tikai tos grafikus, tabulas un pārējos datus, kur redzams tas sabiedrisko mediju nokritušais reitings.

Es pamanīju divus vaļus uz kuriem tīmekļa drupinātāji balsta savu vēsti- 1.ziņa nra.lv un 2.- Baltijas Mediju izcilības centra pētījumu.

Par pirmo it kā viss skaidrs- sagrozīts viedoklis tiek tālāk kultivēts kā balta patiesība. SKDS veicis aptauju, kur cita starpā ir aplūkota uzticēšanās televīzijai un radio. Uzreiz piebildīšu- aptaujā nav izcelti kādi kanāli, komerciālie vai sabiedriskie. Bet rakstienā tālāk viss tiek nostādīts, ka vainīgi ir sabiedriskie mediji un tieši viņu reitings ir nokrities, jo… nu tajā portālā ierasti printeriem šķības strūklas, kuras pat nav vērts aplūkot. Un vispār- no kura laika ir pieņemami atsaukties uz nra.lv?

Par otro- te vairāk izskatās, ka vienkārši paņemts viens teikums no secinājumiem un izmantots drupināšanā. Jā, Latvijā sabiedriskajiem medijiem ir zemāka uzticība nekā Lietuvā un Igaunijā, bet ne tik ļoti, kā tas tiek pasniegts no drupinātājiem.

Prezentācijā ir redzams, ka Latvijā sabiedriskajiem medijiem uzticas nedaudz virs 50% (TV 56%, Radio 52%, portālam 51%). Lietuvā šie rādītāji ir ap 65%, bet Igaunijā- ap 75%.

No NEPLP pētījumiem redzams, ka pēdējo triju gadu laikā ir samazinājusies sabiedrisko mediju uzticamība. Bet atkal vietā jautājums- vai tas ir ievērības vērts kritums? Un vai šajā kritumā var vainot sabiedriskos medijus vai vienkārši tas viss ir mediju garais kovids (sabiedrības saasinātā uztvere pandēmijas dēļ)?


Gan NEPLP, gan Kantar aptaujās , gan Kultūras ministrijas prezentācijās (piemēram, 2017.gads un 2020.gads) redzams, ka Latvijas sabiedriskie mediji ir labi ieredzēti- ļaudis tos skatās un klausās. Un nemaz nav tāds baiss kritums pēdējā laikā. Diez vai skatītos, ja neuzticētos, ne?

Es saprotu sabiedrisko mediju drupinātāju vēlmi pēc vājiem sabiedriskiem medijiem- vāju telegrāfu būs vieglāk ieņemt un tad jau tik [īsa] laika jautājums par svirām, kontrolēm un pogām… kārlēnu slapjais sapnis.
Pirms mest sabiedriskajiem medijiem ar akmeni, derētu uzdot jautājumu- kā atšķiras Latvijas un abu kaimiņvalstu finanses sabiedriskajiem medijiem? Īsa atbilde- atšķiras par 9mlj eiro (2019.g. Latvijas 27mlj eiro pret abu kaimiņu 36-37mlj eiro).

Un vēl viena zīmīga lieta- varbūt te nav jārunā par zemo uzticamības līmeni sabiedriskajam medijam (un finansējumu), bet vispārēju zemo uzticēšanās līmeni sabiedrībā? Kaut vai aplūkojot šo aptauju (Uzticības līmenis medijiem un institūcijām Baltijā 2020–2021). Ļoti spilgti redzams, ka no septiņpadsmit punktiem Latvija trešajā vietā (lasi – pēdējā) ir veselas divpadsmit reizes. Atlikušās piecas reizes ir otrajā vietā. Igaunija četrpadsmit punktos ir pirmajā vietā un trijos- otrajā. Lietuva pamatā visur ir otrajā vietā.
Vai tāpēc, ka pie mums viss ir sliktāks un neuzticamāks? Vai tāpēc, ka sabiedrība tāda? Vai kāds vēsturiskais mantojums? Vai tiešām armija mums ir neuzticamāka kā igauņiem (72% pret 87%)? Labi, pieņemsim. Bet kā ar ANO vai NATO? Tas taču viesiem viens! Bet arī te Latvija parāda savu neuzticēšanos- Latvijā NATO uzticas 63%. Lietuvā un Igaunijā attiecīgi 77% un 79%. Latvijā ANO uzticas 62%. Lietuvā un Igaunijā attiecīgi 72% un 70%.

Tāda sajūta, ka Latvijā ir pieņemts neuzticēties un mēs teju jebkurā uzticēšanās rādītājā būsim pēdējie starp Baltijas valstīm. Tāpēc, pirms uzreiz vainot sabiedriskos medijus, vispirms ievilksim elpu un padomāsim par savu sabiedrību.