Cilvēkam, kā jau jebkuram radījumam, ir vēlme pēc drošības. Vai tas būtu stabils darbs, savs spilvens pagalvī, mierīgi kaimiņi vai piedarbināma automašīna ziemā. Vienkāršas un pašsaprotamas vēlmes. Varētu vēl turpināt ar māju, kuru neskar plūdi; biznesu, kuru neiegāž partneri; lopi, kurus neskar sērgas; mežu, kuru neskar ugunsgrēks; saimniecību, kuru nenoposta viesulis…. tā var turpināt ilgi. Kā nekā drošība, lai arī tik pierasta, ir ļoti nestabila- mazs sīkums visu var sagriezt ar kājām gaisā.

Un šādus, ar kājām sagrieztus stāstus, mums ik pa laikam piedāvā dzīve- te kādam nodeg kūts ar lopiem, te kādam zibens iesper tehnikas novietnē, te plēsoņas saplēš lopus, te plūdi sabojā ražu un sapūdē siena ruļļus. No malas jau to visu ir smagi vērot, kur nu vēl būt tam, kuru tas skāra personīgi. Attēlos vai video labi var redzēt to bezspēcību un nodarīto postu. Man tajos brīžos vienmēr pārņem trejādas sajūtas- žēlums, vēlme palīdzēt un dusmas. Pēc tam arī kārta priekam, kad redzu atsaucīgu cilvēku iesaistīšanos un palīdzības piedāvāšanu- kurš ar darbarokām, kurš ar tehniku vai materiāliem. Tas pamatīgi silda sirdi.

Vairāk par tām dusmām, kuras atnāk neaicinātas un projām grūti aizdzīt.

Proti- kāpēc gan cilvēki nevēlas domāt par savu drošību? Labi, saprotu, ka tīrumus apdrošināt ir sarežģīti un īsti neatmaksājas (tā lasīju, bet pats neesmu par to pārliecināts). Bet māju, lopus un iedzīvi taču var apdrošināt! Cik tad tur tā darba un izmaksas- par 50-100 eiro gadā māja (vai dzīvoklis) ir apdrošināta.

Kāpēc cilvēki tik bieži paļaujas uz ”ar mani tas nenotiks”? Pašu slinkums? Neticība apdrošinātājiem? Paļaušanās uz veiksmi? Manuprāt, tā ir greznība, ko nedrīkst atļauties.

Neapdrošinot savu vienīgo mājokli un stihijā pazaudējot to, nozīmē pazaudēt visu iedzīvi. Neuzbūvēts žogs ļauj vilkiem nokost aitas- zaudējumi ir desmitos tūkstošos un vēl nenovērtējamā darbā un pašieguldījumā. Karstā laikā pļavā izdzītus lopus nokož knišļi. Laicīgi nesavāktus siena ruļļus uznākušās lietavas sapūdē. Neuzbūvētais žogs ap ābeļdārzu un neapsietie kociņi tiek meža zvēru sabeigti.
Tā var turpināt ilgi.

Ir lietas, ko var paveikt paša spēkiem, bet ir lietas, kuras nevari ietekmēt un pašsaprotami ir tās apdrošināt. Var jau, protams, visu mūžu nodzīvot kā dieva ausī un bēdu nezināt. Un uzskatīt, ka apdrošināšana ir tik priekš muļķiem un neveiksminiekiem, bet – nelaime nenāk brēkdama.

Apdrošinot savu dzīvokli, man ir miers, ka kāda traka kaimiņa palaistas gāzes (tās, kas pa caurulēm plūst) dēļ, mājas vietā mani nesagaidīs būvgružu čupa un bezcerība par nākotni. Vai plūdi no augšējiem stāviem. Vai ugunsgrēks. Vai kaut kas cits negaidīts un ne gaidīts. Ir polise un līdz ar to miers.

Un tad var nākt uguns, ūdens vai viesulis. Pēc tiem nevajadzēs izsamist soctīklos vai prasīt sabiedrībai un valdībai samesties. Protams, tas neliedz sabiedrībai palīdzēt un parādīt cilvēcību, bet tajā pašā laikā uz jautājumu ”vai esi izdarījis visu, kas bija jādara?”, arī pašam būs pozitīva atbilde.
Pēc nelaimes jau visi gudri, bet pirms nelaimes- tikai apdrošinātie.